Tradicionās mūzikas izziņa atver plašāku skatu uz pasauli.
Piedāvāju iepazīties ar skandināvu tradicionālo dziedājumu – kulning.
Igeta Ozoliņa,
JVLMA etnomuzikoloģijas nodaļas studente
Kulning – ganu sauciens Skandināvijā
Skandināvijas ganu saucienu kulning skanējuma plašums, neparastā intervālika, daudzveidīgās vokālās tehnikas un dažādo reģistru izmantošana izpildījumā raisa interesi uzzināt par tiem vairāk. Daudzu tautu tradicionālajā mūzikā atrodami mūzikas materiāli saziņai ar mājdzīvniekiem un savstarpējai komunikācijai ar tiem. Šoreiz apskatīsim tieši šo skandināvu mūzikas fenomenu – kulning.
Par informācijas avotu izmantoju grāmatu „Kulning. Herding Call – the music and vocal technique” (2007), kuras autore ir Suzanna Rozenberga (Susanne Rosenberg). Rozenberga dzimusi 1957. gadā, un ir zviedru tautas mūzikas dziedātāja, vokālā pedagoģe un pasniedzēja Sibeliusa akadēmijā Helsinkos un Karaliskajā mūzikas koledžā Stokholmā. Viņa pārvalda kulning vokālās tehnikas, veicot plašus pētījumus par šiem dziedājumiem. Rozenberga ir tradicionālās mūzikas pētniece un novatore, tradīciju ienesot mūsdienīgos kontekstos. 2011. gadā pētniece saņēmusi Arets traditionbarare balvu par tradīciju kopšanu Zviedrijā.
Kulning ir 1000 gadu sena vokāla tradīcija Zviedrijā, kur izpildītājas ir tikai sievietes. Tradīcija ir dzīva arī mūsdienās, tomēr sastopama aizvien retāk. Zviedru ganu mājās, kuras sauc par fabod dabiskā vidē kulning skan visskaistāk un autentiskāk. Kulning dēvē arī par laling, laning vai lansing, un tas satopams dažos Norvēģijas reģionos un Zviedrijā Dalarnas un Halsinglandes provincēs, kā arī Jamtlandes un Harjedalenas reģionos. Līdzās minētajiem ganu saucieniem sastopamas mūzikas formas, ko izmanto mājlopu saukšanai – kulokk, kulokker, kyrlokker vai lockrop. Taču šoreiz stāsts ir par kulning.
Fabod kalnu namiņš, un vide tajā allaž bijusi sieviešu pasaule, viņu atbildība. Zviedrijas mežos, prom no apdzīvotām vietām vasarās apmetās lopu ganītājas. Lopi tuvākajā apkārtnē ganījušies brīvi, ganes tos pieskatījušas un slaukušas, no piena gatavojušas sviestu un sieru, brīvajā laikā sējušas slotas un adījušas zeķes. Mājdzīvnieki vēsturiski bijuši liela vērtība saimniecībai, un sviests bijis īpaši vērtīgs produkts. Ganes bijušas jaunas meitenes un vecāka gadagājuma sievietes, darbs bijis jādara sešpadsmit stundas diennaktī. Sievietes cēlušās ap pieciem no rīta un ar saucieniem sasaukušas kopā ganāmos lopus. Kaut ne viegls, tas tomēr ir bijis iekārojams un prestižs amats. Komunikācija starp cilvēku un dzīvniekiem sastāvējusi no saukšanas un runāšanas, šos abus apvienojot. Dzīvniekiem raidīti signāli tikuši spēlēti arī uz ganu ragiem un dažādiem grabekļiem, to nolūks bijis pasargāt tos no vilku un lāču uzbrukumiem.
Ganu saucieniem raksturīga improvizācija un tās elementi. Nekad iepriekš nav bijis iespējams paredzēt, tieši cik ilgi un gari veidosies un tiks izpildīti saucieni, viss atkarīgs no konkrētās situācijas. Dažkārt bijis jāsauc ilgi, līdz dzīvnieks atsaucas. Tāpat arī bijis ļoti dažādi jāvariē, līdz tiek uztverts „īstais” signāls. Sieviešu – ganu repertuārā bijis liels arsenāls dažādu saucienu un to kombināciju. Saucieni bijuši ļoti individuāli un tikpat dažādi, cik dažādas ir to izpildītājas. Bieži ganītājas dziedājušas tāpat vien savam priekam. Jaunākās meitenes mācījušās no vecākajām sievietēm, un saucieni tikuši nodoti no paaudzes paaudzē. Daudzās ganu melodijās un saucienos veidojas tādi kā „kodi” – īpaši elementi izpildījuma valodā, tikai konkrētajā dzimtā, saimē, ģimenē zināmi ar raksturīgu melodisko valodu, sauciena veidošanas tehniku un rečitējamo tekstu. Kulning dziedājumam raksturīgi, ka melodija veidojas kvintu virs un kvartu zem tā saucamā tonālā centra, un nav iespējams noteikt, vai tonalitāte ir mažors vai minors. Vairums ganu saucienu tomēr nes minora nokrāsu. Dziedātajām melodijām bieži raksturīgi bagātīgi izrotājumi. Augsta reģistra izmantošana ir tipiska pazīme. Melodijas apjoms kvintas vai plašāku intervālu robežās, parasti svārstās 800 Hz – 1500 Hz robežās. Melodiskās līnijas spēcīgi melismatiskas, un tās apvienojas ar īsiem saucieniem un frāzēm dažādās vokālās tehnikās. Tiek izmantoti arī zemi reģistri un reģistru maiņa vienā saucienā.
. Pētījumi rāda, ka mājlopi kulning var sadzirdēt pat 5 km attālumā. Uz jautājumu, kas govīm liek doties šī sauciena virzienā, pētniece Rozenberga grāmatā ar humoru atbild, kas tas jāprasa pašām govīm. Līdzīgi kā apmācīti mājdzīvnieki, piemēram suņi, arī govis izjūt lojalitāti pret cilvēkiem, kuri par viņām rūpējas. Pēc Rozenbergas domām, visa ganāmpulka nogādāšana mājās prasa īpašu saikni starp ganītāju un ganāmpulku. Ganāmpulkā vienmēr mēdz būt vismaz viena „vadošā govs”, kas, izdzirdot saucienu, dodas tā virzienā, un pārējās tai seko. Kulning izpildītājai jāimprovizē tā, lai atrastu īstās skaņas, uz kurām reaģē viņas ganāmpulks. Lai to izdarītu, jālieto pareizā izpildījuma tehnika. Un jāturpina dziedāt tik ilgi, kamēr ganāmpulks atgriežas mājās. Kulning tika pielietots arī saziņai ar citām ganēm, lai paziņotu, piemēram par govs pazušanu. Tad tika atskaņotas citas melodijas, kuras bija zināmas konkrētajā saimniecībā.
Kulning melodiskā daļa parasti ir būvēta no īsām frāzēm. Melodijas bieži mēdz būt krītošas, tās sākas no augstas skaņas, un frāzes
noslēgums atkal ir uz augstas skaņas. Taču citreiz tā nenotiek. Vairākas īsas frāzes var tikt saliktas kopā, un tas ir atkarīgs no katras ganes spējām un radošās izpausmes. Ganu saucienos nav sajūtams pulss, tajos nav taktsmēra. Parasti melodiskās frāzes ir 4 – 5 sekundes garas, un ir metriski un ritmiski ļoti brīvas. Melodiskā līnija veido tādu kā stāstu, kuram nav acīmredzama noslēguma. Ganu saucienus var izpildīt divas ganes kopā, veidojot sarunu – dialogu.
Gane sajūt, tieši kas konkrētajā situācijā ir nepieciešams, kādā dinamikā un intensitātē dzīvnieks jāsauc. Galvenais nolūks – ganei ir jābūt sadzirdamai. Skaņas virzienam jābūt skaidram, mērķtiecīgam. Būtiski ir saukt bez vibrato – lai sauciens nekļūtu par daiļu dziedāšanu. Valoda tiek izmantota kā skaņas un ritma resurss. Liela nozīme ir teksta skanēšanas īpašībām, nevis teksta jēgai. Izpildot kulning, balsene var tikt pacelta līdz pat 4 cm augstāk par tās dabisko stāvokli. Tiek izmantota mutes dobuma tilpuma maiņa tembra veidošanai. Mēles stāvoklim izpildījumā ir liela nozīme – mēles sakne tiek pacelta, bet mēles gals nolaists. Jāpievērš uzmanība atakai – skaņsākumam un skaņas noņemšanai – tām jābūt precīzām un skaidrām. Skaņu pārtraukumus veido mēles darbība. Frāžu veidošana notiek ar atakas un akcentu palīdzību.
Rozenberga saka, ka kulning izpildījumā sadzīviskā funkcija un māksla ir cieši savijušies jēdzieni. Viņa atklājusi, ka klausoties kulning izpildījumu, ķermenī var parādīties drebuļi, trīsas, īpašas sajūtas mugurkaula garumā.
Vai ikviens var iemācīties izpildīt ganu saucienus? Pētniece saka, ka var. Svarīgi ir atļauties un improvizēt, jāpiemīt emocionālai attieksmei, bagātīgai iztēlei un labai fiziskai formai, jāatļaujas izmantot kontrastus un izpaust savu raksturu. „Kulning ir dziedāšanas stils, vokāla tehnika un veids, kā radīt mūziku. Tas ir, kā saukt kādu, un to ikviens savā dzīvē ir darījis”, uzskata pētniece.
Viens no veidiem, kā apgūt kulning, ir klausīties teicēju ierakstus. Var mācīties no transkribcijām, taču tās nav vienkāršas, tas nav parasts nošu teksts. Ganu sauciena detaļas – ataka, intensitāte, glissando, atonālas skaņas un citas detaļas nav vienkārši apgūstamas. Transkripcijas bieži atgādina zīmējumus un zīmju rakstus. Pastāv liela atšķirība starp akustiku, izpildot kulning iekštelpās mācību nolūkos vai ārā. Gaisa spiediens, vēja virziens, atbalss iespējas, laikapstākļi, meža, ezera vai kalnu klātbūtne – šie elementi spēcīgi iedarbojas uz skanējumu āra apstākļos.
Pateicoties tieši Rozenbergas aktivitātēm, šī tradicionālā mūzika piedzīvojusi atdzimšanu teātrī, mūsdienu mūzikā, izglītības programmās un citur. Rozenberga uzskata, ka kulning tradīcija nekad nav izgaisusi, bet gan atjaunojas citos izpausmes veidos, piemēram no skatuves. Rozenberga to neuzskata par tradīcijas atmodu, bet par transformēšanos, un ka šī tradīcija vienmēr atradīs veidu, kā noturēties.
Kulning izmantots arī akadēmiskajā mūzikā. Norvēģu komponists Edvards Grīgs izmantojis kulloker, agrīnajā norvēģu operā sastopamas ārijas kulning manierē. Kulning atskaņo folkloras ansambļi, piemēram „Gjallarhorn”, „Frifot”, u. c. Arī kino sastopami kulning dziedājumi. Dziedātāja Kristīne Hals (Christine Hall) izpilda tradicionālo kulning filmās „Frozen” (2013) un „Ant – man and Wasp” (2018). Dziesmā „Into the unknown” filmā „Frozen 2” (2019) kulning izskan norvēģu dziedātājas Auroras (Aurora) izpildījumā. Arī krievu režisora Andreja Tarkovska filmā „Offret” dzirdams kulning.
Zviedrijas dziedātāja Jonna Jinton kanālā Youtube izpilda neskaitāmus kulning, un viņai ir simtiem tūkstoši sekotāju. Pirmo reizi ar kulning viņa saskārusies skolēnu ekskursijas laikā divpadsmit gadu vecumā, aizbraucot uz mūzikas muzeju, kur ar kulning skolniekus iepazīstinājis gids. Dziedātāja atceras, ka kaut ko tik skaistu nekad nebija dzirdējusi. Divdesmit viena gada vecumā dziedātāja devusies Grundtjarn ciematu un sākusi vingrināties mežā, tad dziedājumus sākusi publicēt, un par tiem sākuši interesēties ļoti daudz klausītāju visā pasaulē.
Kulning ieved klausītāju Skandināvijas skaistās dabas vidē, radot īpašas noskaņas un izraisot bagātīgas emocijas. Un ļauj iepazīt interesantu šķautni Skandināvijas tradicionālās mūzikas pasaulē.
Kulning Jonna Jinton izpildījumā:
Laikaposmā no 2020. gada septembra līdz decembrim Eiropas Parlamenta deputāte Dace Melbārde organizēja semināru ciklu medijpratībā Latvijas senioriem “Ceļazīmes mediju lietošanā”. Semināra pirmajā daļā klausītājus uzrunāja medijpratības eksperte Klinta Ločmele, otrajā – Igeta Ozoliņa, iepazīstinot ar tēmu loku par tradicionālo mūziku. Lūk, saites uz trim lekcijām:
- Gadskārtu dziemas latviešu tradicionālajā kultūrā:
2. Cilvēka dzīves cikls, Saules cikls:
3. Tautasdziesmas – mūsu spēkavots:
Piedāvāju iepazīties ar savu kursa darbu etnomuzikoloģijas nodaļas studijās. Tajā paužu viedokli un skaru tēmu par Latvijā no padomju laikiem iedibināto fenomenu “skate” .
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija
Bakalaura studiju programmas Mūzikas teorija un vēsture
apakšprogrammas Etnomuzikoloģija studentes
Igetas Gaiķes kursa darbs etnomuzikoloģijā
Lauka ainava tautas mūzikas instrumentu un kapelu skatē
Darba vadītāja profesore Dr.art Anda Beitāne
Rīga, 2018
Saturs
Ievads
1. nodaļa. Lauka pētījums. Teorija un prakse
2.nodaļa. Skate. Kas tas ir? Vērojumi Limbažu skatē 2018. gada 4. martā
3.nodaļa. Latvijas kultūrpolitiķu viedokļi
Nobeigums
Izmantotā literatūra un citi avoti
Pielikums
IEVADS
Kopš padomju laikiem Latvijā notiek dažādas ar kolektīvo muzicēšanu saistītas skates – vokālo ansambļu, vokāli instrumentālo ansambļu skates, koru skates, folkloras kopu un tautas instrumentu ansambļu skates. Pati esmu bijusi šādu skatu dalībniece daudzu gadu garumā, būdama Tautas kora Līva un vēlāk sieviešu kora Aija dziedātāja, vokāli instrumentālā ansambļa dalībniece un vairāku pieaugušo un bērnu ansambļu vadītāja, līdz ar to man pašai ir spilgti atmiņā nogūlusies pieredze un izjūtas par skates norisi un būtību, izveidojusies sava izpratne par jēdziena jēgpilnību.
Dodoties uz Tautas mūzikas instrumentu un lauku kapelu skati Limbažos un veicot lauka darbu tajā, radušies daudz jautājumu par skates nepieciešamību mūsdienu kultūrtelpā. Kas īsti ir skate? Kādi ir tās mērķi un uzdevumi? Kādi kritēriji pastāv? Kā notiek izvērtējums? Ko no skates iegūst tās dalībnieki? Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, veidoju savu kursa darbu, izvirzot mērķi un uzdevumus.
- NODAĻA. LAUKA PĒTĪJUMS. TEORIJA UN PRAKSE
Piešķiršu Limbažu skatei Notikuma titulu. Lai īsteni sajustu Notikuma būtību, ir jādodas lauka pētījumā. Notikuma vieta, vide, atmosfēra, cilvēki dāvā patiesu priekšstatu par to, kas notiek. Savā grāmatā Īsta čigānu mūzika mūzikas pētniece Ieva Tihovska raksta: „Mūzikas notikums – no kolektīvām dejām līdz kasetes vai kompaktdiska ielikšanai atskaņotājā – raisa un organizē kolektīvās atmiņas un tābrīža vietas pieredzes ar tādu intensitāti, spēku un vienkāršību, kāda nepiemīt nevienai citai sociālai darbībai. Ar mūzikas palīdzību veidotās „vietas” ietver atšķirības un sociālās robežas priekšstatus”. (Tihovska, 2016: 11)
Šoreiz Notikums ir Lauku kapelu un tautas mūzikas ansambļu skate Limbažos 2018. gada 4. martā. Liene Brence ir tā, kas rosinājusi topošās 1.kursa etnomuzikoloģijas studentes doties tieši uz šo notikumu, ar mērķi gūt pieredzi, vērot, intervēt, apkopot un analizēt redzēto un dzirdēto. Kādā no etnomuzikoloģijas lekcijām profesore Anda Beitāne dalījusies ar mums, studentēm, demonstrējot savu prezentāciju no Tbilisi konferences, kurā viņa referējusi 2017. gadā. Tieši šī lekcija kļuvusi par spilgtu iedvesmas avotu manai vēlmei turpināt apskatīt šo tēmu kursa darbā, un piedāvājums doties uz Limbažiem bija tās loģisks apstiprinājums. Un tā – dodamies uz skati! Dodoties uz Limbažiem, iepriekšējā pieredze jau saka priekšā, ka te būs sabraukuši daudz cilvēku, kas kolektīvi muzicē, ka te būs žūrija un vērtēšana, rezultātu gaidīšana, ka skanēs tautas mūzika daudzveidīgā izpildījumā un dažādi aranžēta, ka repertuārs būs raibs un daudzveidīgs. Tomēr sajūta, ka dodos laukā un ļaujos nezināmajam, kādam īpašam piedzīvojumam, ir dominējoša.
Timotijs Raiss ( Timothy Rice) savā rakstā Conducting research (2014) runā par to, ka etnomuzikologs veic unikālu darbu – lauka pētījumu, lai saprastu, kādas ir konkrētā sociālā notikuma īpatnības. Etnomuzikologs piedalās notikumā, iekļaujas sabiedrībā, novēro, pieraksta, veic ierakstus, intervē mūziķus. Bez tam, etnomuzikologs pats apgūst instrumentu spēli, līdz ar to ir zinošs un uztvert spējīgs.
Dodoties uz skati Limbažos, kopā ar kursa biedrenēm esam rūpīgi pārdomājušas par audio un video ieraksta iespējām – ir sagatavota kamera, diktofons, esmu pat iegādājusies jaunu mobilo tālruni ar labu kameru un atmiņu. Emocionālā sagatavošanās ir tikpat būtiska – ieinteresētība un ziņkāre, spēja ievērot, uzmanība, atvērtība, pietāte un cieņpilna attieksme.
Timotijs Raiss raksta: „Lai gan etnomuzikologs pētījumā var fokusēties uz vienu konkrētu muzikālu performanci, skaņdarbu, repertuāru, žanru, instrumentu, pasākumu vai izpildītāju, tie gandrīz vienmēr apskata to visu kopējā kontekstā ar vidi un sabiedrību, kurā tas notiek. Etnomuzikoloģijas pētījumu galvenais uzdevums ir pētīt mūziku kā sociālu parādību, kā priekšnesumu, kas rodas un ko izpilda indivīdi grupās, un kurus vieno sociālas attiecības un kopīgas kultūras iezīmes.” ( Rice, 2014: 27)
Aplūkojot Limbažu skati šai kontekstā, situācija ir interesanta. No vienas puses, skates norise ir šķietami paredzama- tie ir jau minētie priekšstati, kā skates mēdz notikt. Tas ir kāds sistēmā izveidojies produkts, daudzu gadu garumā izstrādāts modelis – tik un tik minūšu gara programma, tik un tik punktu par to un to, tādas un tādas pakāpes, tā un tā izskatīsies telpa, tāda un tāda būs žūrija. No otras puses – unikalitāte mūzikas priekšnesumu izpildījumā – tas ir kā svaigs gaiss, kuru gribas ieelpot, izjust, baudīt, kāri tvert. Un cilvēki šai vidē – spēlmaņi, muzikanti, dziedātāji. Jā, cilvēki un viņu izpildītā mūzika te ir pats galvenais Notikums.
Timotijs Raiss etnomuzikologa darbu ar cilvēkiem min kā vienu no svarīgākajiem faktoriem. Tās ir sarunas, uzticības iegūšana, intervijas. „Etnomuzikologs intervē cilvēkus, dažreiz formāli, citreiz neformāli, lai atklātu kultūras īpatnības un tradīcijas.”(Rice, 2014: 31) Raiss runā par divu veidu pētījumiem laukā – etic un emic, skaidrojot šos terminus sekojoši – etic ir pētījums no pētnieka perspektīvas, viņa izteikts viedoklis. Savukārt emic ir pētījums no sociālās grupas iekšienes, no subjekta perspektīvas. Konkrētajā lauka pētījumā Limbažos savu izpausmi gūst abi piegājieni.
„Sarunas ar cilvēkiem notiek paralēli iesaistīšanās procesam mūzikas performancēs. Kā vienu no metodēm etnomuzikologi izmanto laika pavadīšanu kopā ar mūziķiem, uzzinot, kā viņi dzīvo, dodas uz koncertiem, mēģina un uzstājas”. (Rice, 2014:34)
Te būtu plašs darba lauks – pavadīt laiku ar kapelu un ansambļu mūziķiem, iesaistīties mēģinājumos, atklāt repertuāru, darbošanos, kolektīvu un indivīdu rituālus. Lauka pētījums konkrētās skates laikā neatklāj tik dziļas nianses. Etnomuzikologa darbs ir īpašs – būt ziņkārīgam, ieinteresētam, uzmanīgam, vērojošam, analizēt un spriest spējīgam, neitrālam, neuzbāzīgam. Tomēr arī etnomuzikologs ir cilvēks ar savām vājībām, stiprajām un ēnas pusēm, un piedāvātais skatījums un viedoklis jebkurā gadījumā ir subjektīvs. Par šo runā arī etnomuzikologs Bruno Netls (Bruno Nettl). Sarunas ar cilvēkiem notiek paralēli iesaistīšanās procesam mūzikas performancēs. Kā vienu no metodēm etnomuzikologi izmanto laika pavadīšanu kopā ar mūziķiem, uzzinot, kā viņi dzīvo, dodas uz koncertiem, mēģina un uzstājas”. (Rice, 2014: 34)
Etnomuzikologs īpašs ar to, ka nepārtraukti papildina savu redzesloku, dodoties aizvien dziļāk laukā, aizvien vairāk vērojot, sadzirdot, saredzot, veidojot kontaktus, paplašinot to tīklu, saskatot situācijas, notikumus, cilvēkus gan kontekstā ar kādu konkrētu sociālu vidi, gan plašākā mērogā. Etnomuzikologa zinātkāre, komunikācijas prasmes dod iespēju strādāt aizvien radošāk un visaptverošāk, tāpat noder zināšanas antropoloģijā, vēsturē, ģeogrāfijā, horeogrāfijā, folklorā, pasaules mūzikā, prasmes sarunāties dažādās valodās ( tiešā un pārnestā nozīmē), psiholoģijā. Etnomuzikologam jābūt pietiekami spontānam, lai, novērtējot konkrēto situāciju, prastu pielietot savu personīgo zināšana arsenālu, vai veidot komandu, ar kuru kopā aizvien kvalitatīvāk veiktu šo bezgala plašo un aizraujošo darbu.
Latvijas un pasaules etnomuzikologu viedokļus, citējot tos, esmu paudusi arī tālākajās kursa darba nodaļās.
2. NODAĻA. SKATE. KAS TAS IR? VĒROJUMI LIMBAŽU SKATĒ 2018. GADA 4. MARTĀ
Skate – vieta un telpa, kurā satiekas līdzīgi domājošie. Satiekas tie, kuri spēlē tautas mūziku, tie, kuri vēlas nokļūt lielajos Dziesmu svētkos, un kuri apzinās, ka iespēja piepildīt šo vēlmi, var realizēties, izpildot zināmus kritērijus jeb spēles noteikumus. Kas ņem virsroku šai sociālajā notikumā – muzicēšanas prieks vai konkrētais mērķis – spēlēt skatē tamdēļ, ka tā pienākas? Vai šādas skates ir padomju laika tradīcija, kas turpina pastāvēt? Kāda morāle piemīt šim notikumam? Jautājumi, uz kuriem nav viegli rast atbildes. Nav pieejama arī pētnieciska literatūra šai jomā. Domāšanu paplašina etnomuzikoloģes Andas Beitānes referāts Folkloras festivāls kā tirgus. Iesim uz tirgu!, ko profesore prezentējusi konferencē Gruzijā, Tbilisi 2017. gada septembrī, un par skatēm runā sekojoši: „Patiesībā šis process ved mūs atpakaļ uz padomju laikiem, kur šādas „kontroles” aizsākās. Atšķirība ir tāda, ka tagad politiskās ideoloģijas vietā kontroles priekšmets ir „ pareizais veids, kā priekšnesumam būtu jāizskatās”. Veids, kā tiek novērtēts, tiek saukts par skati. Vārda izcelsme meklējama krievu valodas vārdā smotr. Ko tas nozīmē? Skate ir daļa no sistēmas, kā Latvijā tiek administrēti folkloras ansambļi. Šādas skates notiek visos valsts reģionos un tās rīko folkloras speciālisti no Nacionālā Kultūras Centra. Īpašos skates koncertus organizē ar žūriju. Ansambļiem jāsagatavo savas programmas, atbilstoši nākamā festivāla tēmai un jābalsta tās uz vecajām tradīcijām, kurām vajadzētu būt pēc iespējas autentiskākām. (…) Ir vēsturisks apzīmējums, kuru izmantoja no 1873. gada līdz 1941. gadam padomju okupācijas laikā – un tas ir dziesmu kari. Termins tika izmantots, lai novērtētu korus. Krievu smotr ienāca kopā ar visu sistēmu, kura saucās pašdarbība. Mūsdienās to sauc par amatiermākslu. Tradicionālā mūzika tika pievienota šai sistēmai kopā ar pirmajiem folkloras ansambļiem 80to gadu sākumā. Valdis Muktupāvels, kurš joprojām atceras šo no savas pieredzes, intervijā referāta laikā demonstrētajā video saka: „Folkloras kustība bija tā pati „pašdarbība”, pilnībā integrēta sistēmā ar cenzūru. Katram folkloras ansamblim bija jāpiedalās skatēs, lai to programmas tiktu pieņemtas. Tas bija pašsaprotami, ka reiz gadā skatē obligāti jāpiedalās. Ko tad skatē skatās? Tu vienkārši parādi sevi 15 – 20 minūtes, tad nāk nākamā grupa, un nav nekāda rezultāta, vienkārši jārāda, ka tu dari kaut ko. Nebija nekādas pakāpes, vietas. Populārās mūzikas ansambļiem bija kategorijas, bet folkloras ansambļiem tādas nebija. Tiem bija tikai sevi jāparāda.” (Beitāne, 2017)
Skatē Limbažos piedalās kapelas un tautas mūzikas ansambļi, kuriem dalība skatē ir obligāta. Kolektīviem jāspēlē aptuveni 15 minūšu gara programma. Nepiedalīšanās skatē var draudēt ar algas samazinājumu kolektīva vadītājam un paša kolektīva neiekļaušanu Dziesmu svētku programmā paredzētajā pasākumā Vērmanes dārzā Rīgā. Ierodoties Limbažos, iepriecina fakts, ka skate no Kultūras nama pārcelta uz Domes ēku. Iemesls – telpai esot labāka akustika, un tas ir svarīgs faktors labākai muzicēšanai un rūpēm par klausītāju. Telpas gan nav pielāgotas tādam skaitam mākslinieku – ģērbšanās notiek saspiestā vidē, vairākiem kolektīviem kopā esot vienlaikus. Tāpat nav telpu mēģinājumiem, un tiek spēlēts gaiteņos, priekštelpās un starpstāvos. Šis ir viens no latviskās mentalitātes paraugdemonstrējumiem – būt pacietīgiem un mierā ar jebkuriem apstākļiem. Skates telpa – paliela zāle ar skatuvi. Krēsli zālē sakārtoti tā, ka top skaidrs – būs koncerts. Kaut spēlēs lauku kapelas un tautas mūzikas ansambļi, un tā būtu lieliska iespēja sanākušajiem ļaudīm izdancoties un izlustēties. Kur un kad vēl vienlaikus varētu dzirdēt tik daudz muzikantu? Tomēr skaidrs, ka vide ir akadēmiska, dancošana nav plānota, toties ir liels, pamatīgs žūrijas galds, aiz kura novietoti trīs krēsli. Galds kā robežšķirtne norobežo klausītājus no izpildītājiem, un vēstī, ka te sēdēs ļaudis, kas zina, kā jāspēlē. Žūrijā ir Nacionālā Kultūras centra folkloras eksperte Gita Lancere, NKC tautas mūzikas eksperts Ilmārs Pumpurs un Jelgavas vokāli instrumentālā ansambļa Zelta stīdziņas vadītāja Biruta Deruma. Ienāk žūrija, un Notikums var sākties. Katrs kolektīvs ( šis jēdziens, šķiet arī pastāv no padomju laikiem) sāk savu uzstāšanos. Limbažu Eži ir pirmie, un uz skatuves ir daudz jaunu cilvēku, kas nemaz nesmaida, bet centīgi atspēlē iemācīto. Tautasdziesmu apdares veidotas ļoti koriskas, tās izskan paralēlās tercās, vokalizējot ar pārelpām, radot iespaidu, ka jaunie cilvēki atrodas ieskaitē vai eksāmenā. Kopiespaids veidojas skumīgs un blāvs. Koklētāju ansambļa Kokle sastāvā arī bērni un jaunieši. Tiek spēlētas koncertkokles, apdares- mūsdienīgas. Vokālajai solopartijai izvēlēts jauns vīrietis, kas gandrīz operas manierē skandina „Ai dai dūdi”, un tas klausītājos izraisa vieglu smīnu. Limbažu Kultūras nama kapela Labi, ka tā izpilda dīvaina rakstura apdares, kas atgādina Holivudas filmas ar mūziku par Ziemassvētku vecīti, kurš tuvojas pilsētai. Priekšnesums mākslinieciski izstrādāts, taču ļauj aizmirst, ka šis ir tautas mūzikas notikums. Burtnieku novada Rencēnu novada kapela Rota uzstājas ar ģitārām, priekšnesums statisks, drīzāk iestudēts nekā patiesi aizraujošs. Skrīveru Mūzikas un mākslas skolas Tautas mūzikas orķestris Sateka spēlē profesionāli un akadēmiski veidotas tautas mūzikas apdares, ir daudz jauniešu un bērnu – tas nozīmē, ka viņi mācās akadēmisko mūziku, un paralēli tam tiek dota iespēja spēlēt orķestrī un kaut šādā veidā praktizēt tautas mūziku, saglabājot akadēmisko pieeju. Ķekavas Kultūras nama kapela Klabatas spēlē ļoti precīzi, pārāk samāksloti, un kopiespaids ir tāds, ka kļūst garlaicīgi. Ar spēcīgu enerģiju, basa pastiprinājumu un atraktivitāti uz skatuves izceļas tautas mūzikas grupa Ziemeļmala. Viņi izpilda Čikāgas piecīšu, Rozenštrauha un citu populāru izpildītāju melodijas. Skates pirmā daļa ir noslēgusies, un rezumējums ir sekojošs – ir 21. gadsimts, un katrs spēlē, ko vēlas un kā vēlas! Jautājums – kas ir autentiska tautas mūzika – paliek atklāts. Vai tiek realizēta ideja, ka repertuāram jāatbilst Dziesmu svētku idejai, noskaņai? Šie kolektīvi muzicēs Rīgā Dziesmu svētku laikā, ietekmējot sabiedrisko domu, radot šo noskaņu, prezentējot kultūru Latvijā. Kā šo iespējams novērtēt, klasificēt? Vai mūsdienās vispār vajag un ir iespējams spēlēt autentiski, tradicionāli? Vai informatīvi pārbagātajā laikmetā iespējams izkristalizēt skaidru jēdzienu „tradīcija”? Un pastāvēšanu, muzicēšanu tajā? Skates otrā daļa šķetina atšķirīgas noskaņas. To iesāk Drabešu muižas muzikanti, kas darbojas Amatas novada Tradicionālās kultūras biedrībā. Izpildījums aizraujošs, tiek spēlēti tradicionāli instrumenti, noskaņa – beidzot spēlē tautas muzikanti! Valkas pilsētas kapelas Vecie turnavieši dalībnieki tērpušies kā aģitbrigāde – zaļos T veida krekliņos, izpildot šlāgermūzikas žanram piederošus skaņdarbus. Tautas mūzikas kapela Kramiņi vairāk vai mazāk spēlē tradicionālās mūzikas virzienā, savukārt Lēdurgas Lieli putni ieved stilistiski raibā postfolkloras gaisotnē. Kā svaiga gaisa malks uz skatuves nāk vecāki vīri no kapelas Ieviņa, un te var droši teikt – „riktīgi muzikanti!”. 19. gs. pilsētvides muzicēšanas noskaņās ieved Sēļu muižas muzikanti, un skati noslēdz Valkas tautas mūzikas ansamblis Sudmaliņas ar koriskām balsīm un neizteiksmīgu izpildījumu.
Skates gaitā saklausāmi divi muzicēšanas veidi – akadēmiskais un tradicionālais, biežāk gan šo abu sajaukums. Sarunās un intervijās ar kolektīvu vadītājiem atklājas viņu personīgā pieredze, izglītības jautājums, zinātkāre, gaume, ieinteresētība. Drabešu muižas muzikantu dalībniece Inese Roze sarunas laikā skates starpbrīdī atklāj, cik nozīmīgi ir mūzikas avotus meklēt Folkloras krātuves materiālos. Viņa min, cik, viņasprāt, nozīmīgas un svarīgas ir šādas skates, lai redzētu un novērtētu, ko un kā dara citi, lai rastu kopības sajūtu, lai dalītos savā pieredzē. Tomēr izsaka kritiku žūrijas virzienā, ka par maz ir kopīgas skates gaitas izvērtēšanas, pārrunāšanas, viedokļu izziņas un apmaiņas. Lēdurgas Lieli putni vadītāja Ilze Kļaviņa sarunā pauž pārliecību, ka izpildāmās mūzikas avotiem jābūt autentiskiem. Viņa tos meklē A. Jurjāna, A. Kumsāra, Limbažu novada muzeja materiālos. Tomēr izpildījuma manierē esot jāmeklē jaunas pieejas, lai piesaistītu jauniešus un radītu viņos interesi. Pati papildinājusi izglītību NKC organizētajā Folkloras skolā, mācījusies Tradicionālās kultūras menedžmentu. Skates esot nepieciešamas, lai redzētu un saprastu, kas notiek nozarē. Kapelas Ieviņa dalībnieks Valdis Andersons (dz. 1935), kurš par sevi saka: „Muzikants no bērna kājas!”, kā iedvesmas avotu min savu tēvu, kurš spēlējis ieviņas, tāpat arī brāļus Laiviniekus un vecās dziesmu klades. Savukārt ansambļa Kokle vadītāja Anita Viziņa – Nīlsena visvairāk mūzikas avotu meklējot internetā, vietnē Youtube, arī ārzemju latviešu materiālos, Nikolaja Heņķa pierakstos un Melngaiļa materiālos.
Skates laikā saklausīto nosaukšu par tīru mantu, izmantojot muzikanta Valda Andersona frāzes, un pašas veidotu terminu atšķaidījums, kas ir kā pretstats tīrajai mantai, un rod savu izpausmi skaidri un nepārprotami. Ir tādi mūziķu sastāvi, kas izpilda tradicionālu mūziku, ko gribas nosaukt par autentisku, un tādi, kas mūziku veidojuši kā stilu un žanru sajaukumu. Ievas Tihovskas grāmatā Īsta čigānu mūzika autentiskumam veltītas vairākas apakšnodaļas. „Autentiskums ir kvalitāte, kas tautas vai tradicionālo mūziku – klasisko etnomuzikoloģijas pētījumu objektu – var padarīt apbrīnas un pētniecības vērtu, līdzīgi kā ģenialitāte Rietumu akadēmisko mūziku.” (Tihovska, 2016: 58) Jāsaka, ka šī ir viena no sarežģītākajām tēmām, kuras pētīšanai būtu jāpieiet skrupulozi un pamatīgi.
Muzikants Valdis Andersons kontekstā ar autentiskumu sarunā skates starplaikā saka skaidri: „Tā tak ir tīra manta!”, runādams par mūziku, ko spēlē viņa kapela „Ieviņa”. Tīrā manta ir nepārprotami unikāla – spēcīga enerģija un sajūta, ka atrodos „īstā” tradicionālās mūzikas pasaulē. Iepretim atšķaidījumam, kura izpratnes pastiprināšanā labi iederas termini samākslots, stilizēts, neīsts.
„Autentiskums attiecas uz kvalitāšu kopumu, par ko noteiktā laikā un vietā cilvēki ir vienojušies kā par ideālu vai piemēru. Kad kultūra mainās, un līdz ar to arī gaume, uzskati, vērtības un prakses, mainās arī autentiskuma definīcijas”. (Tihovska, 2016: 59) Runājot par kvalitāšu kopumu Limbažu skatē un lietojot terminus tīra manta un atšķaidījums, ietekmējos no personīgās pieredzes, iegūtās izglītības, uzskatu un vērtību sistēmas, kas veidojusies garu gadu garumā gan kā mūziķei, gan pedagoģei un klausītājai. Viedokli ietekmējusi etnomuzikoloģijas literatūra un pasniedzēji, kas veido uzskatu sistēmu.
3. NODAĻA. LATVIJAS KULTŪRPOLITIĶU VIEDOKĻI
Etnomuzikolģe Anda Beitāne savā referātā Tbilisi par skates fenomenu izsakās šādi:
„Ko dziedātāji, dejotāji un mūziķi dara? Viņi sagatavo savus priekšnesumus, atbilstoši festivāla tēmai, cenšoties iegūt pēc iespējas labāku novērtējumu no no žūrijas. Tanī pat laikā šis process rada „produktu”, kas var tikt rādīts vai” pārdots” folkloras festivālā kā „ dzīva tradīcija”. Kaut gan vairākos gadījumos šādas tradīcijas jau ir bijušas dzīvas daudzu gadu garumā tikai uz skatuves. Šis varētu būt sistēmas rezultāts – sekas administrēšanai, radot dzīvi noslēgtā telpā paralēli īstajai dzīvei, kuru bieži ir labāk pilnībā ignorēt. Vai šī sistēma var tikt mainīta?” (Beitāne, 2017) Lai noskaidrotu situāciju dotajā brīdī, uzklausu kultūrpolitikas veidotāju viedokļus.
Tautas mūzikas ansambļu un kapelu skati organizē un tās Nolikumu izstrādā Nacionālais Kultūras centrs – Kultūras ministrijas paspārnē esoša struktūrvienība. Skates ir gadiem ilgi pastāvoši notikumi, labi atstrādāta sistēma, kas darbojas valsts sistēmā. Piekrītot šveiciešu etnomuzikologam Maksam Pēteram Baumanam (Max Peter Baumann), kurš par tradicionālo mūziku izsakās: „Tradicionālā mūzika, runājot līdzībās, ir „cits”, tāds, kurš ir atvērts un dzirdīgs, tā ir sistēmu graujoša uztvere, cita dzirdēšana un pāri visam – cita uzklausīšana.” (Tihovska, 2016: 21), jāsaka, ka tradicionālā mūzika tiešām ir fenomens, kas stāv pāri sistēmām, un ir vienreizēja savā unikalitātē. Vai tiešām to iespējams pakļaut jebkādiem vērtēšanas kritērijiem? Un kas tieši tiek vērtēts – autentiskums? Izpildījuma precizitāte? Gaume?
Plašu interviju, atbildot uz šiem jautājumiem, sniedz Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas mūzikas eksperts Ilmārs Pumpurs. Sarunā ar viņu atklājas doma, ka skates nebūtu nepieciešamas, tomēr tas ir gadiem izveidojies un iestrādājies mehānisms, un būtu nepieciešamas lielas pārmaiņas dažādās nozarēs, lai šo pieeju mainītu. Vērtēšanas nepieciešamība izpaužas ļoti dažādi – ir kolektīvu vadītāji, kam svarīgi vērtējumi, rezultāti, ir pašvaldības, kuras apkopo rezultātus, lai noteiktu algas apmēru savu kolektīvu vadītājiem. Kritērijs, pēc kura iespējams vērtēt, ir izpildītāja meistarība gan saspēlē, gan sava instrumenta pārvaldīšanā. Autentiskums, tradīcija ir aktuāli jautājumi mūsdienās, un to ietekmē sabiedriskā doma, pieprasījums, piedāvājums. Aktuāla ir mūziķu izglītošana, dialogi, sadarbība, jauno mūziķu apmācība.
Latvijas Republikas kultūras ministre Dace Melbārde intervijā pauž uzskatu, ka skates ir nepieciešamas, tomēr to rīkošanā būtu jāmeklē radošāka pieeja. Viņasprāt, skates vietu varētu aizpildīt projektu darbs, kur katrs kolektīvs nospēlē savu programmu, tādējādi iegūstot no valsts mērķdotācijas un publiski parādot savu spēlētprasmi. Kapelām un tautas mūzikas ansambļiem repertuārs ir brīvs, tādēļ skate ar žūriju tiešām nebūtu nepieciešama. Tomēr skates, pēc Daces Melbārdes uzskatiem, parāda kolektīva gatavību un briedumu atbilst kāda notikuma, piemēram, festivāla Baltica formātam. Vaicāta par repertuāra izvēli, autentiskumu un izpildījuma stilistiku, ministre saskata nepieciešamību izglītot kolektīvu vadītājus semināros, sniegt analīzi un pilnvērtīgu priekšnesuma izvērtējumu.
Abu Latvijas kultūrpolitiķu paustais vieš cerību, ka vērtēšana un skates kā sistēma varētu tikt mainītas. Abi kultūras speciālisti pauž domu, ka svarīga ir praktiska darbošanās, sadarbības meklējumi, kopīgas diskusijas, jaunas uzstāšanās formas. Pilnas intervijas ar Ilmāru Pumpuru un Daci Melbārdi lasāmas darba Pielikumā.
Vai Skate varētu kļūt par muzicēšanas veidu reālā sociālā vidē? Lauku ballē? Kādā no gadskārtu svinību reizēm? Cilvēka dzīves notikuma sastāvdaļa? Šīs domas aktualizēšana noteikti sniegs atbildes par skates jēgpilnību Latvijas kultūrpolitikas un kultūrtelpas kontekstā tuvākajā nākotnē. Vismaz gribētos tam ticēt.
NOSLĒGUMS
Kursa darbā apskatītie un uzdotie jautājumi vēršami plašumā. Atbilžu meklēšana saistāma ar daudziem aspektiem – izglītība, kultūrpolitika, muzikantu vēlme, varēšana un gribēšana mainīt situāciju, veidu, pieeju. Ko spēj ietekmēt etnomuzikologs? Novērojot, diskutējot, aktualizējot, dokumentējot, publicējot savu viedokli, ir iespēja paplašināt sabiedrisko domu, nodot to tālāk rakstveidā vai mutvārdos, iekustinot pārmaiņu procesus. Bruno Netls par etnomuzikologa darbu rakstījis: „Ja kāds ir apmeklējis konkrēto sabiedrību un veicis ierakstus, tad tiek uzskatīts, ka šī sabiedrība ir izpētīta. Nav viens noteikts veids, kā izpildīt uzdevumu, un katrs centiens labākajā gadījumā ir vien daļējs. Ir kļūdaini uzskatīt, ka kāda noteikta kultūra vai mūzika ir „pabeigta” tāpēc, ka pie tās ir strādājis kāds cilvēks, veicot lauka darbu. Lauka pētījuma daba pauž, ka katrs nopietns pētījums ir vērtīgs, un jo vairāk kāda sabiedrība ir pētīta, jo vairāk rodas interese par to.” (Netll, 1983: 66) Paveras plašs darbības lauks un iespēja šos jautājumus uzdot, meklēt atbildes uz tiem, vēršoties gan pie pašiem tautas muzikantiem, gan izglītojot jauno paaudzi. Jo autentiskā, īstā, šķīstā, patiesā meklējumi, šķiet, ir mūsdienu sabiedrības problēma, kad modernizācijas sekas novedušas pie pārmaiņām cilvēku pasaules uztverē. Vai Skate varētu kļūt par muzicēšanas veidu reālā sociālā vidē – lauku ballē? Kādā no gadskārtu svinību reizēm? Kā cilvēka dzīves notikuma sastāvdaļa? Tie ir jautājumi, uz kuriem ir vērts meklēt atbildes turpmākajā darbā.
IZMANTOTĀ LITERATŪRA UN CITI AVOTI
Literatūra:
Nettl, Bruno (2005) The Study of Ethnomusicology Thirty- one Issues and Concepts New Edition. Board of Trustees of the University of Illinois
Rice, Timothy (2014) Ethnomusikology A Very Short Introduction. Oxford University Press
Tihovska, Ieva (2016) Īsta čigānu mūzika. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts
Citi avoti:
Beitāne, Anda referāts konferencē ESEM XXXIII – Tbilisi, September 5/9 2017
Melbārde, Dace (2018). Intervija. Igetas Gaiķes pieraksts 10. maijā Rīgā, Deju skolā Dzirnas, glabājas I. Gaiķes privātarhīvā
Pumpurs, Ilmārs (2018). Intervija. Igetas Gaiķes pieraksts 5. jūnijā Rīgā, LNKC, glabājas I. Gaiķes privātarhīvā
PIELIKUMS
Intervija ar LNKC tautas mūzikas ekspertu Ilmāru Pumpuru
I.G. Kā jūs saskatāt skates nepieciešamību mūsdienu kultūrtelpā?
I.P.: Jau kuru reizi nonāku pie secinājuma, ka skates tomēr nav nepieciešamas. Tomēr tas ir vienādojums ar daudziem nezināmajiem, jo šis ir daudzu gadu garumā iestrādājies mehānisms- skates, nolikumi. Lai tautas mūziku varētu neierāmēt skatēs, tad būtu jāpārtaisa viss Dziesmu svētku Nolikums, un citas nozares tad varētu sākt šūmēties. Katru gadu šīs skates nerīkojam, jo nekādu pienesumu pašiem dalībniekiem tās nedod. Ir pašvaldības, kas skatās uz skašu rezultātiem, tādējādi aprēķinot atalgojumu saviem kolektīvu vadītājiem. Tautas mūzikas kolektīvu spektrs ir ļoti raibs, bagāts un dažāds. Apmēram trešdaļai kolektīvu dalība skatē ir motivējoša. Ir kolektīvi, kuri pieiet skatei formāli, pēc principa „ja vajag, nospēlējam”. Ir daži kolektīvi, kuri skates uztver traumatiski. Un ir viens kolektīvs, kurš skaidri pasaka: „Mums riebjas skates, mēs nepiedalāmies”. Pēc Nolikuma tādi nevar piedalīties Dziesmu svētkos. Tomēr, labi zinot situāciju, rodu iespēju ieaicināt arī šo kolektīvu šā gada Vērmanes dārza koncertā, jo zinu šo dalībnieku kvalitātes. Pārāk bieži skates rīkot nav mērķtiecīgi. Es kā eksperts labāk vēlos redzēt tautas mūzikas kolektīvus spēlējam dažādos pasākumos, festivālos, svētkos. Tieši tur var ievērot šo kolektīvu līmeni, izaugsmi, komunikāciju ar citiem. Tas būtu labs stimuls nozares attīstībai. Informācijas apmaiņa, satikšanās, praktiskā muzicēšana, runājot no etnomuzikoloģiskā viedokļa, veicinātu tradīcijas atjaunošanos.
I.G. Vai eksistē kolektīvi, kuri spēlē tradīcijā? Un ko īsti nozīmē spēlēt tradīcijā?
I.P. Tādu kolektīvu, kas spēlē absolūtā tradīcijā, vispār nav. Lielākā daļa kolektīvu darbojas uz mākslīga pamata. Paši izveido savus konceptus. Arī kapelai „Ieviņa” ir savi zemūdens akmeņi. Un tradīciju nevar uzturēt viens kolektīvs, tam ir jābūt kopumam. Tradīcija ir mainīga, un tradīcija balansē uz to, ko spēlē mūziķi un ko grib dzirdēt klausītājs. Tradīcijas savdabība slēpjas tajā, ka klausītājam nav jābūt izglītotam, tāpat, kā sēnes mežā – viņas vienkārši ir, viņām ir vienalga, vai kāds tās atpazīst, vai nē. Ar tradīciju ir līdzīgi, un attiecīgi mūsdienu tradīcija veidojas starp muzicējošo kolektīvu un sabiedrību. Ja gribam, roku uz sirds liekot, atbildēt, kas ir latviešu sadzīves mūzikas tradīcija šobrīd, tad tas ir latviešu kantri – Apvedceļš un citi šāda līmeņa mūziķi. Tā ir absolūta tradīcija. Šīs tradīcijas nesējs nav vis lauku babiņa ar trīs klašu izglītību, pie kuras aiziet pētnieks no Rīgas. Tās grupas, kas spēlē attiecīgo tautas mūziku, labi apzinās, ka viņi saglabā mantoto, un ir daļa sabiedrības, kam ir svarīgi Jāņos klausīties nevis Apvedceļu, bet tautas mūziku. Šobrīd tradīciju nosaka tās zināšanas, kas ir sabiedrībai. Jo vairāk zinām, jo specifiskāk tradīcijai var pieiet.
I.G. Limbažu skatē skaidri saskatāmi divi muzicēšanas veidi – akadēmiskā vai stilistiski sajauktā manierē un vairāk tradicionālai muzicēšanai tuvākajā manierē. Kā spējat izvērtēt šo dažādību?
I.P.: Vārdu „līmenis” būtu jāaizstāj ar vārdu „meistarība”. Neesmu atradis labāku vārdu par šo! Lai kādā stilā muzikants nespēlētu, vai tā ir Ieviņa, vai Sandras Budevičas ļoti mācītie muzikanti, tomēr skaidri sadzirdama meistarība- saspēles meistarība, instrumenta pārvaldīšanas meistarība, muzicēšanas nianses, kas uzrāda muzikanta kvalitātes. Mums ir vēsturiskās attīstības paradigmas, kas atspoguļojas šajā žanrā, līdz ar to tas veidojas ļoti neviendabīgs. Jo mēs dzīvojam ar uzstādījumu, kas veidojies klasiskās mūzikas domāšanā, arī totalitārisma domāšanā. Tas saskatāms tautas mūzikas orķestru domāšanas veidā, ka tas ir no akadēmiskās mūzikas formām atvasināts muzicēšanas paveids. Šie kolektīvi ilgus gadus darbojušies šādā veidā, un viņiem neko nevar pārmest. Šajā žanrā ir ļoti spilgti un labi kolektīvi, bet par dzīvo tradīciju te nav runas. Pēckara paaudze, kas veidoja pāreju no akustiskiem uz elektriskajiem instrumentiem, ir ļoti interesanta. Tautas mūzikas ansambļi ir smalka niša.
I.G.: Vai spējat ietekmēt kolektīvu vadītāju viedokli, vēlmi iedziļināties tradīcijā, meklēt, pētīt?
I.P.: Kā nu kura! Vēl joprojām tautas mūzikā nav nekādas zemākā vai vidējā līmeņa izglītības. Tagad ir etnomuzikologi, tomēr tikai retais ir spējīgs runāt ar vienkāršajiem cilvēkiem, jo valodas ir pārāk atšķirīgas. Etnomuzikologa uzdevums būtu nodot tālāk savas zināšanas, savādāk – kamdēļ gan būtu jāmācās? Domāšanas maiņu noteikti ietekmē pasniedzējs, ar kuru ir paveicies, vai nav paveicies strādāt. Ja pasniedzējs nāk no akadēmiskās domāšanas, tad grūtāk ko mainīt. Skrīveros projekta ietvaros apmācām ikvienu interesentu tautas muzicēšanā. Mūzikas izglītība ir ļoti smaga tēma.
Intervija ar LR kultūras ministri Daci Melbārdi
I.G.: Vai šādas skates mūsdienu kultūrtelpā ir nepieciešamas?
D.M.: Esmu daudz domājusi par jautājumiem, kas skar šo tēmu, un tas sākās, kad strādāju Nacionālajā kultūras centrā. Jāaplūko divas būtiskas lietas – pirmkārt Dziesmu un deju svētki ir saistīti ar virkni apakšnozaru – koriem, orķestriem, deju kolektīviem. Šiem kolektīviem ir koprepertuārs, un lai panāktu pieņemamu kvalitāti, kas ir tiešām augstvērtīga mākslinieciskajā ziņā, ir jārīko tā saucamās skates. Skatēm ir jābūt. Tas, par ko vajag diskutēt, ir jautājums, vai šo vajadzētu saukt par skatēm. Manuprāt, vajadzīga radošāka pieeja. Savulaik veiksmīgs risinājums bija eksperimenta veidā noorganizētais Rīgas koru mēnesis. Notika koncerti, kur klusiņām, nemanāmi atnāca un pasēdēja arī žūrija. Koncertu atmosfēra noņēma stresu, un pazuda tā konveijera sajūta, ko var novērot tā saucamajās skatēs. Radošāk, sirsnīgāka pieeja šo pasākumu organizēšanā tiešām ir vajadzīga. Kapelām un tautas muzikantu ansambļiem koprepertuāra nav, un te vārds „skate” būtu lieks. Drīzāk tas varētu būt projektu darbs, kad kolektīvi publiski parāda savu veikumu, un šādā veidā iegūst valsts mērķdotācijas. Reizi divos gados būtu jāpiesaka Nacionālajam kultūras centram sava radošā programma, un tad notiktu radoša izvērtēšana, vai kolektīvs atbilst piemēram, festivāla Baltica formātam. Tas mobilizētu uz interesantāku, radošāku dzīvi. Interesanti būtu, ja šādus koncertus rīkotu kopā trīs vai četri kolektīvi. Šādu pasākumu var nosaukt piemēram, par sadarbības projektu. Žūrijas galds te tiešām nebūtu vajadzīgs, lai atmosfēra brīvāka. Būtu vajadzīga kopā būšana, muzicēšana, dejošana. Tautas muzikantu prasmes vairāk būtu ceļamas gaismā, vairums viņu ir tiešām meistarīgi. Pēc Dziesmu deju svētkiem notiek konferences, un vajadzētu šo diskusiju uzturēt jau pēc nākamajiem svētkiem.
I.G.: Vai esat informēta par līdzīgām skatēm kur citur pasaulē?
D.M.: Lietuvā un Igaunijā pastāv kaut kas līdzīgs. Citur pasaulē notiek tautas muzikantu festivāli, kuros savā veidā arī tiek atrādītas programmas. Daudziem festivāliem piemīt konkursu princips. Ja kolektīvs vēlas izcīnīt godalgas, kvalitatīvu novērtējumu, tad programma tiek slīpēta un pēc brīvprātības principa atrādīta. Mūsu valsts tradīcija ir piešķirt kolektīvam kvalifikāciju, taču tautas muzikantu ansambļiem tiešām nevajadzētu ietilpt kādā kvalifikācijā. Jo šie nav koprepertuāra kolektīvi.
I.G.: Vērojot skates norisi, skaidri izšķiras divi izpildītāju veidi – autentiska izpildījuma meklētāji un modernizēta, aranžēta un akadēmiski – mākslinieciskā ceļa gājēji, Kā šo sabalansēt?
D.M.: Tas ir katras nozares galvenā speciālista darba uzdevums – rīkot seminārus, lai izglītotu tautas muzikantu ansambļu vadītājus. Analīze, izpēte, iedziļināšanās – tie būtu svarīgākie aspekti, arī gaumes veidošana. Aizliegt izpildīt savā izvēlētajā veidā vai manierē nevienam nevar, bet rosināt izglītoties gan. Un pēc skatēm būtu jānotiek kopīgai izvērtēšanai. Daudzi kolektīvu vadītāji izteikuši neapmierinātību, ka rezultāti netiek izskaidroti, pamatoti. Sūdzības nonāk pat līdz Kultūras ministrijai. Skates rīkotājiem šāds analīzes process būtu jānodrošina.
Piedāvāju savu kursa darbu par bērnu folkloras kopas “dzīvi” mūsdienu izglītības sistēmas vidē.
Jāzepa vītola Latvijas Mūzikas akadēmija
Bakalaura studiju programmas Mūzikas teorija un vēstureapakšprogrammas Etnomuzikoloģija studentes
Igetas Gaiķes
kursa darbs priekšmetā Latvijas un Baltijas tradicionālā mūzika
„Folklora nav tizla!” jeb situācija bērnu folkloras kopā „Krulla”
mūsdienu izglītības sistēmas vidē
Darba vadītājs profesors Dr. phil. Mārtiņš Boiko
Rīga, 2019
Saturs
Ievads
1.Folklora izglītības sistēmā šodien
- Folkloras kopas „Krulla” loma Rīgas Kultūru vidusskolā
3.Lauka pētījums
- Secinājumi. Nākotnes perspektīva
- Nobeigums
- Literatūra
- Avoti
Pielikums
IEVADS
„Nodziedi kādu sev mīļu tautasdziesmu!”, itin bieži aicinu savus audzēkņus nodarbībās deju skolā „Dzirnas” un studijā „Tev un man”. Un aizvien biežāk saņemu atbildi: „Es nevienu nezinu!”. Ja pirms gadiem divdesmit bērni varēja nodziedāt „Kur tu teci, gailīti”, „Aijā žūžū” vai „Bēdu manu lielu bēdu”, tad šodienas situācijā ir gandrīz neiespējami sagaidīt, ka bērns var pat kādu no šīm dziesmām izpildīt. Kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem strādāju mūzikas pedagoģijas laukā, un gadu desmitu laikā esmu mācījusi lielākiem un mazākiem bērniem latviešu tautasdziesmas. Pašai tās tuvas kopš bērnības, kad zināju desmitiem tautasdziesmu, un tā īsti nevaru pateikt – no kurienes tās zināju. Tās dziedāja omamma, tās skanēja Jāņu svinībās laukos, vēlāk pamatskolā sāku dziedāt folkloras ansamblī „Duvzare”. Tālāk jau mācības skolā un mūzikas skolā, dziedāšana koros „Līva” un „Aija”, dziedāšana ansambļos, būšana padomju laika ideoloģijas kultūrā, satikšanās ar skolotāju, ilggadēju Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa vadītāju Zentu Bērtiņu, tautasdziesmu dziedāšana pie Austras Pumpures – tik dažādi ir mani izpratnes un gaumes veidotāji, mani pieredzes avoti. Pedagoga darbs uzliek milzīgu atbildību, un meklējumi, lai ar kompetenci un zināšanām dotos pie saviem audzēkņiem, atveduši līdz Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas nodaļai, kurā gūstu izsmeļošu informāciju, kura man kā pedagoģei līdz šim bijusi nezināma. Kaut arī esmu mācījusies šīs pašas augstskolas Mūzikas pedagoģijas nodaļā. Kā neapjukt un izsijāt graudus no pelavām informācijas pārbagātajā laikmetā, sniedzot izpratnē balstītu informāciju audzēkņiem? Šis jautājums ir pamudinājis rakstīt šo kursa darbu, un to stimulē vēlme ielūkoties konkrētā kopienā– Rīgas Kultūru vidusskolas bērnu folkloras kopas „Krulla” ikdienā un darba procesā. Šeit bērni zina un dzied tautasdziesmas, spēlē tradicionālus instrumentus, prot tautas rotaļas. Kas ir bērnu folkloras kopas fenomens? Kas mudina dalībniekus interesēties par tradicionālo kultūru? Kāda ir folkloras ietekme uz jaunā cilvēka personības veidošanās procesu un vērtību sistēmas veidošanos? Uz šiem jautājumiem savā kursa darbā meklēju atbildes. Darbā aplūkoju folkloras kopas vadītājas pieeju, vadīšanas stilu, darba metodes un darbības problemātiku, izzinu Kultūru vidusskolas vadības attieksmi, atklāju dalībnieku motivācijas iemeslus, izzinu vecāku viedokli, noskaidroju kopīgo ainavu mūsdienu izglītības sistēmas kultūrvidē, sarunājoties ar jomas speciālistiem.
Teorētiskā bāze– Communities of Musical Practice ( Ailbhe Kenny; Routledge, 2016)
Grāmatā tās autore uzsver mūzikas mācīšanās un radīšanas sociālo nozīmi saskarsmē, piedalīšanās procesā, identitātes izjūtā. Tiek aplūkoti dažādi mūzikas kolektīvi ( kopienas) un, izmantojot autores aprakstīto fenomenu CoMP (mūzikas prakses kopienas), kas darbojas kā ietvars /metode, notiek šo kolektīvu (kopienu) izpētei. Tiek izmantota antropoloģiska, socioloģiska, psiholoģiska, pedagoģiska pieeja. Grāmatas trijās nodaļās izklāstīta teorija par CoMP definēšanu un izpēti, tiek attēloti džeza, kora un tiešsaistes kolektīvi un notiekošie procesi tajos, iespaidi no izpētes un kolektīvu tālākas darbības veicināšana.
- FOLKLORA IZGLĪTĪBAS SISTĒMĀ ŠODIEN
Šajā darbā aplūkoju tikai sākumskolas perioda mācību materiālus, jo tieši šis ir vecumposms, kurā ielikt kvalitatīvas pamatzināšanas un veidot jauno cilvēku vērtību sistēmu. Lielākā daļa skolēnu sākumskolas periodā priekšstatu par tradicionālo kultūru gūst vispārizglītojošās skolas mūzikas stundās. Aplūkošu sākumskolas mūzikas stundām paredzēto mācību grāmatu saturu, pievēršot uzmanību tautas (lietošu šo terminu) mūzikai atvēlēto apjomu.
1. klasē bērni mūziku apgūst no divām mācību grāmatām – Aīdas Stabulnieces „Mūzikas ābece” (1997) un Ingrīdas Vilkārses, Ievas Čerpinskas „Mūzika” (2000). Skolas pašas izvēlas, kuru mācību grāmatu lietot. Aīdas Stabulnieces grāmatā, kā jau mācību gada sākuma daļā, vispirms atrodama sadaļa par Miķeļdienu. Tajā bērniem tiek piedāvāts ritmiski plaukšķināt sekojošu dzejolīti:
„Miķeļdiena atkal klāt,
Bērni dziesmas dziedāt sāk”.
Tālāk seko V. Stūrestepa „Latvju dejas” klausīšanās, J. Porieša „Dziesmiņa par kokli” ar J. Baltvilka tekstu un „Mugurdanča” klausīšanās dažādu autoru apdarēs. Tālāk grāmatā atrodama rotaļa „Kas dārzā”, dainas „Visi koki žēli raud” un citu četrrindu plaukšķināšana, latviešu tautas polkas „Vectētiņš” , „Latviešu tautas dejas” S. Krasnopjorova apdarē, dziesmas „Incīti runcīti”, „Diždanča” un „Balvu soļa” G. Ordelovska apdarē, „Visas manas greznas dziesmas” S.Mences apdarē klausīšanās, tautasdziesmu „Saiminiece bēdājās”, „Kur tu teci”, „Vilks un lapsa”, „Sidrabiņa lietiņš lija”, „Laba, laba rupja malka” , „Ziņģi, briņģi, Vastalāvi”, „Stādīju ieviņu” , „Auklē mani, māmuliņa” un lībiešu „Nākat, putnu dzinējiņi” dziedāšana. Grāmata noslēdzas ar „Neguļu, neguļu Jānīša nakti”. Tautas mūzikas materiāls ir iejaukts starp A. Žilinska, Ē. Siliņa, A. Eniņa, U. Fridrihsona u.c autoru dziesmām, tāpat arī cittautu tautasdziesmām. Latviešu tradicionālās mūzikas apguve te iet secen, grāmatā nav atrodama vienkārša, bērniem saprotamā valodā izklāstīta informācija ne par rotaļām, ne gadskārtām, ne ģimenes ieražām. Pasniegšanas veids, protams, atkarīgs no skolotāja zināšanām, pieredzes, vērtību sistēmas. Atstājam vietu fantāzijai – ko bērns var uzzināt par savas tautas garamantām no šīs mācību grāmatas? Savukārt Vilkārses un Čerpinskas mūzikas grāmatā 1. klasei ( 2000) Miķeļdienai veltītas 2 lappuses – dziesma un pāris ticējumi, līdzīgi arī ar Mārtiņdienu, Ziemassvētkiem, Meteņiem, Lielu dienu un Jāņiem. Grāmatā atrodamas šūpuļdziesmas, rotaļas, vairākas bērnu tautasdziesmas – „Vār, māmiņa, piena putru”, „Pieci vilki vilku vilka”, „Cep, cep kukuļus”, u.c. Šī grāmata sniedz salīdzinoši bagātīgāku informāciju, tomēr arī šeit kopā sajauktas autoru dziesmas, dažādā stilistikā rakstītu skaņdarbu klausīšanās, kristīgo tradīciju svētku apraksti.
Līdzīga ainava paveras 2.klases mācību grāmatā, kuras autore ir Aīda Stabulniece (1996). Kopā grāmatā atrodamas 30 tautasdziesmas. Vairāk kā dīvains ir uzdevums Lieldienu dziesmā „Atnāca Lieldiena” meklēt mūzikas izteiksmes līdzekļus – priecīgi/skumji, atrast dinamiskās zīme, noteikt tempa apzīmējumus un norādīt akcentus. Pie katras tautasdziesmas šajā grāmatā var atrast tempa apzīmējumus, norādītas dinamiskās gradācijas, izpildījuma veidu. Ingrīdas Vilkārses un Ievas Čerpinskas grāmatā „Mūzika” (2005) kopumā iekļautas 39 latviešu tautasdziesmas ar norādēm, kādā raksturā un tempā tās izpildīt. Katriem gadskārtu svētkiem ir veltīta dziesma, sakāmvārds, uzdevums ar ritmizēšanu.
3. klašu grupā aplūkoju I. Nelsones un L. Rozenbergas mācību līdzekli „Mūzikas mācība” (1996). Šajā grāmatā tautasdziesmām doti tikai izpildīšanas veida un tempa apzīmējumi: „viegli, vidēji, jautri, ātri, plaši, brašā solī, dzīvi, mēreni, allegretto, stāstoši, nesteidzot, dziedoši, skanīgi, teciņus, mēreni ātri, krāšņi, rotaļīgi, palēni”. Izzudušas dinamiskās zīmes. Un tautasdziesmu materiāls ir samērā bagātīgs – 73 lappusēs atrodamas 46 tautasdziesmas un rotaļas!
4. klašu grupā apskatu A. Stabulnieces un Ē. Siliņa mācību grāmatu „Mūzika” (1995). Šeit tautasdziesmu materiālam pievienotas notis pavadījumam ar metalofonu, trīsstūri, tamburīnu, klavierēm un kociņiem. Autors ierosina tautasdziesmās meklēt vienādās un variētās frāzes. Klausīšanās sadaļā – P. Līcītes „Variācijas par latviešu tautasdziesmu „Es pazinu to putniņu””, Jēk. Mediņa „Variācijas par latviešu tautasdziesmu „Mēs bijāmi trīs māsiņas”, tautasdziesmas „Skan balsiņis rītā agri” Alfr. Kalniņa apdarē, „Trīs jaunas māsas” J. Vītola apdarē, „Pilna upe baltu ziedu” J. Straumes apdarē, „Ai, zaļāja līdaciņa” P. Jurjāna apdarē.
Mācību grāmatās pārsvarā nav piedāvājuma klausīties folkloras kopas ierakstus vai izzināt tradicionālas mūzikas būtību. Izņēmums ir Nelsones un Rozenbergas grāmata, kur kā klausāmais materiāls piedāvāts folkloras kopas ieraksts. Pārsvarā tautasdziesmām līdzās doti ar solfedžēšanu un ritmizēšanu saistīti uzdevumi, kas neļauj sazīmēt tautasdziesmas unikalitāti, izzinot tās vēstījumu. Grāmatās redzamas arī dainu četrrindes, kas piedāvātas kā skaitāmi dzejoļi un ritmizēšanai paredzēti uzdevumi. Sākumskolas mūzikas stundās piedāvātā mācību viela skaidri atspoguļo sabiedrībā pastāvošo tendenci – tā īsti par savu tradicionālo kultūru nezināt, neizprast, bet paust virspusējas zināšanas un maldīgus priekšstatus.
Kā alternatīvs materiāls folkloras mācīšanai apgādā „Zvaigzne ABC” izdots Ilgas Reiznieces darbs „Rokasgrāmata folkloras mācīšanai” (2006), kura radīta kā palīgmateriāls pirmskolas, sākumskolas skolotājiem un ģimenēm, kas interesējas par folkloru. Grāmatas autore ievada daļā izsakās sekojoši: „Manuprāt, folklora mums vajadzīga ne tik daudz pagātnes, cik nākotnes dēļ. (…) Tas nav vecmodīgi, tieši otrādi – tas ir moderni: zināt, saprast un arī radīt uz stingra tradicionālās kultūras pamata. Katras tautas unikalitāte iepretim vispārējam globalizācijas procesam – tā ir galvenā vērtība, kā vārdā mēs mācām folkloru skolā.” ( Reizniece, 2006: 3) Kāpēc ir būtiski mācīt folkloru, iepazīstināt ar dziedāšanas, deju, rotaļu, mutvārdu tradīciju bērnus jau agrīnajā skolas vecumposmā? Kā folklora var būt noderīga mūsdienu bērnam? Ilga Reizniece savā grāmatā par situācijām, kad skolēnam varētu noderēt zināšanas folklorā, uzskaita šādus ieguvumus:” Savas tautas reprezentācija, aizbraucot uz citām zemēm, iepazīstināšana ar savas tautas kultūru, kad ciemiņi atbraukuši pie mums, dabas norišu izjušana un saprašana, savas valodas bagātināšana, prieks un labs garastāvoklis, saturīga laika pavadīšana, pašizpausme” ( Reizniece, 2006: 3). Grāmatas ievada turpinājumā autore vēlreiz akcentē folkloras mācīšanas nozīmīgumu: „ Kāpēc tas vispār jādara? Tāpēc, ka jebkuras tautas tradicionālā kultūra ir pamats tautas izdzīvošanai, lai vai kādi vēji pūš pāri. Diemžēl liela daļa mūsdienu ģimeņu tradīcijas cieņā vairs netur, jo nesaprot, ka tradīciju trūkums ir viens no iemesliem, kāpēc ģimeņu saites tik viegli irst, kāpēc arvien biežāk mūsos mājo vienaldzība, agresija, depresija. Bieži vien pirmskola un skola ir vienīgās vietas, kur bērns var rast saskari ar mūžīgo lielumu – tradicionālo kultūru.” ( Reizniece, 2006: 5)
M. Mellēnas, E. Spīča, V. Muktupāvela, I. Irbes „Gadskārtu grāmata” (2004, 2019. gadā atjaunotā versija) sākotnēji paredzēta kā mācību līdzeklis folkloras apgūšanai Baltajās stundās, kurām autori bija pat izstrādājuši mācību vielas plānojumu un iesnieguši Izglītības ministrijā. Diemžēl turpat „varas gaiteņos” plānotais iestrēdzis, un nav ticis realizēts dzīvē. Taču grāmatu var izmantot kā palīglīdzekli, un tas ir lielisks materiāls mutvārdu, skaņu rakstu, tradicionālās dejas un tradicionālo ornamentu apgūšanā. Tajā bagātīgi piedāvāts ieskats tradicionālajā kultūrā, un materiāls izmantojams kā līdzeklis gadskārtu svinēšanā, izzināt ģimenes ieražas, rotaļas, deju soļus, ornamentāciju, izzināt norises dabā. Grāmatā daudz ticējumu, sakāmvārdu, skaitāmpantu, aprakstu, stāstu, informācijas par tradicionālajiem instrumentiem, teiku un pasaku. Grāmatas autori par folkloras mācīšanu pauž sekojošu viedokli: „Folkloras mantojums vien – bez dzīvā gara klātbūtnes – nevar kļūt par daudzmaz ievērojamu kultūras faktoru. Tomēr tā apgūšana ir svarīgākais nosacījums, lai garīgā apskaidrošanās varētu notikt; turklāt svarīgi, lai folkloras mantojumu apgūtu pēc iespējas pilnīgi, sistemātiski un ar cieņu pret tradīciju. Folkloras mantošana savā dabiskajā vidē – ģimenē, saimē, kopienā – tikpat kā vairs nenotiek. Mūsdienu situācijā tas iespējams citās formās; visbiežāk šo funkciju veic dažādas organizācijas: folkloras kopas, klubi, skolas, augstskolas u.c. Laikam ritot, folkloras apgūšanas formas ir mainījušās, un šobrīd (…) tīri objektīvi par nozīmīgāko ir kļuvusi vispārizglītojošā skola” (Mellēna, Spīčs, Muktupāvels, Irbe, 2004: 10) Tālākajā darba gaitā apskatīšu vienu šādu organizāciju – Rīgas Kultūru vidusskolu kā folkloras kopas „Krulla” mājvietu. „Krulla” ir RKV interešu izglītības pulciņš.
Izdarot secinājumus par informāciju IZM akceptētajās mācību grāmatās un izpētot alternatīvos mācību līdzekļus, rodas skaidra ainava, ka alternatīvie materiāli ir saturiski bagātāki, tendēti uz konkrētu virzienu – tradicionālās mūzikas un kultūras iepazīšanu. Mācību grāmatas dod ieskatu eklektiskā veidā – dažādu stilu sajaukumā, tā īsti arī neveidojot izpratni par atšķirībām, piemēram – tradicionāla tautasdziesma/ tautasdziesmas apdare, tradicionāli svētki/ valstiski svētki/kristīgās kultūras svētki. Šie ir secinājumi, kas izdarīti pieņēmuma formā, neveicot pētījumus Latvijas mērogā, un tam būtu nepieciešams milzīgs un pamatīgs izpētes process. Šādus secinājumus izdaru, balstoties uz savu personīgo pedagoģisko pieredzi 32 gadu garumā, esot lektoram pedagogu apmācības semināros, dzirdot pedagogu viedokļus, skolēnu stāstus un izjūtot Latvijas izglītības sistēmas ainavu kopumā.Kāpēc izstrādātie alternatīvie mācību materiāli nav iekļauti mācību programmā? Kāda būs šī mācību programma nākotnē? Šobrīd tiek mainīta mācīšanās pieeja, un ir tiek pāriets uz kompetencēs balstītu izglītību. Vai jaunais mācību saturs būs arī tradicionālo kultūru aptverošs un mācību līdzekļos būs saturīga informācija par to, šī darba secinājumu sadaļā atspoguļošu programmas „Skola 2030” vecākās ekspertes Ingas Krišānes redzējumu. Bet tagad skatīsim, kas notiek Rīgas Kultūru vidusskolā.
- FOLKLORAS KOPAS „KRULLA” LOMA RĪGAS KULTŪRU VIDUSSKOLĀ
Savā „Gadskārtu grāmatā” (2004) tās autori runā par folkloras apgūšanu skolā izsakās šādi: „ Mūsdienu Latvijas kultūrsituācijā ir aktuāli apgūt folkloru ne tikai kā profesionālās literatūras pamatu, bet svarīgi paraudzīties uz to kā uz kultūras formu, kas visā savā daudzveidībā un pirmatnībā vajadzīga mūsdienu cilvēkam, īpaši bērnam, viņa pašattīstības procesā. Folklora piedāvā laiku un veidu, kā sevi izteikt neikdienišķās situācijās un kā skaisti sadzīvot ar ikdienas darbu. Arī skolā darba ritms mijas ar svētku brīžiem, un iespējams, ka gadskārtu ieražu svinēšanā dialogs ar senču tradīcijām varētu būt itin auglīgs. Skola visos laikos ir centusies būt par sava novada kultūras centru; šajos centros nozīmīgs aspekts ir novada kultūras, tostarp arī tradicionālās kultūras, tostarp arī tradicionālās kultūras mantojuma apzināšana, saglabāšana un apgūšana. Skola kā izglītības iestāde ar zinošu un ieinteresētu skolotāju darbu var nodrošināt dažādu folkloras formu apgūšanu, tādējādi kļūstot par autentiskas un neizkropļotas tradīcijas aktualizētāju un uzturētāju.” ( M. Mellēna, E. Spīčs, V. Muktupāvels, I. Irbe, 2004: 10).
Kāda ir situācija Rīgas Kultūru vidusskolā? Sadaļā par skolas vēsturi mājaslapā www.rkv.lv teikts: „Rīgas Kultūru vidusskola savu darbību uzsākusi 2001./2002. mācību gadā. Šī ir vispārējā vidējās izglītības iestāde ar latviešu mācību valodu, izveidota, apvienojoties Sarkandaugavas Kristīgajai skolai un Japāņu valodas un kultūras vidusskolai. Abas skolas ir darbojušās no 1993. līdz 2001. gadam.
Katra no skolām attīstījusi un pilnveidojusi izglītojamo izpratni par Austrumu un Rietumu kultūras ētiskām, reliģiskām un filozofiskām atziņām, kā rezultātā, skolām apvienojoties, radies nosaukums Kultūru vidusskola.” (http://www.rkv.lv/rkv.php?did=ps_vesture&mid=2&nid=2).Skolā mācās ķīniešu, japāņu, spāņu, arābu, franču valodas, kuras māca pedagogi no konkrētajām valstīm. Kultūru vidusskola nav unikāla ar kādu īpašu statusu savā Rīgas Ziemeļu rajonā, raugoties no tradīcijas viedokļa. Atšķirīga situācija ir, piemēram Alsungas, Nīcas, Bārtas skolu skolēniem, kur mazā ciema skola ir ciešā saiknē ar vēl dzīvajām tradīciju uzturētājām – teicējām no etnogrāfiskajiem ansambļiem. Mūsdienu situācijā ārkārtīgi sarežģīti skaidrojams ir termins „autentiskums” . Kur to piedzīvot? Kā atšķirt graudus no pelavām, par ko runāju jau šī kursa darba ievada daļā? Etnomuzikoloģe un Folkloras krātuves pētniece Ieva Tihovska savā grāmatā „Īsta čigānu mūzika” par autentiskumu izsakās šādi: „Autentiskums ir kvalitāte, kas tautas vai tradicionālo mūziku – klasisko etnomuzikoloģijas pētījumu objektu – var padarīt apbrīnas un pētniecības vērtu, līdzīgi kā ģenialitāte Rietumu akadēmisko mūziku. (…) Tomēr autentiskuma jēdziens ir saglabājis arī neracionālu dimensiju, kas to padara šķietami grūtāk pieejamu empīriskai zinātnei. (…) Autentiskuma izpratnes ir ne tikai dažādās nozarēs atšķirīgas, bet arī, laikam ejot, mainīgas, padarot šo jēdzienu nozīmēm bagātu. (…) Mūsdienu izplatītākajās nozīmēs kā „īsts”, vai „īstens” šis vārds lietots kopš 18.gadsimta, taču tas, savukārt, nenozīmē vienotu izpratni par to, kas ir īsts.” ( Tihovska, 2017: 58-59) Skolotāja atbildība būtu mācīt „īstu mantu”. Vai tas iespējams – atkal rodas jautājums. Jāmeklē citi veidi, kā mācīt un iedzīvināt tradīciju mūsdienu pilsētas skolas kultūrvidē. Aplūkosim situāciju Kultūru vidusskolā.
Folkloras kopa „Krulla” darbojas līdzās citām Rīgas izglītības iestāžu folkloras kopām – Rīgas 3. speciālās pamatskolas folkloras kopai „Zīlītes”, Juglas vidusskolas folkloras kopai „Mare”, Valdorfskolas folkloras kopai, Bērnu un jauniešu centra „Laimīte” folkloras kopai „Ciguzis”, Avotu pamatskolas folkloras kopai „Zīle”, Skolēnu pils folkloras kopai „Kokle”, PII “Sprīdītis” folkloras kopai “Danču bērni”, Rīgas Fr. Brīvzemnieka pamatskolas folkloras kopai, MJC Praktiskās estētikas skolas folkloras kopai “Rudzi” un vairākām mazākumtautību skolu folkloras kopām. Folkloras kopa „Krulla” jau 18 gadus darbojas Rīgas Kultūru vidusskolā. Skolas mājaslapā www.rkv.lv lasāmi tās darbības pamatvirzieni:
„1. Veicināt kultūru daudzveidības iepazīšanu, saglabājot savas tautas kultūras mantojumu un valodu;
2. Popularizēt starpkultūru komunikācijas prasmes un pieredzi, veidojot izglītojamajos tolerantu attieksmi pret dažādām kultūrvidēm;
3. Nodrošināt vairāku svešvalodu apguves iespējas;
4. Pilnveidot izpratni par savu individualitāti un identitāti.” (http://www.rkv.lv/rkv.php?did=ps_vesture&mid=2&nid=2)
Kā redzams 1. sadaļā, skolas prioritāte ir saglabāt savas tautas kultūras mantojumu un tradīcijas. Folkloras kopa „Krulla” skolā darbojas kā interešu izglītības kolektīvs paralēli citiem pulciņiem – teātra studijai, skatuves runai, mediju kompozīcijai, netradicionālajiem rokdarbiem, sporta spēlēm, programmēšanai, korim, jogai, astroloģijai, lietišķajai etiķetei un diskusijas mākslai. „Krullas” darbības nodrošināšanai atvēlētas 20 mācību stundas nedēļā, atvēlot tām četras darbadienas. Daba telpas – 101. kabinets (ar soliem un krēsliem) un aktu zāle. Redzams, ka savas darba vides folkloras kopai nav, un lai notiktu nodarbība, galdi un krēsli pašiem dalībniekiem jāsabīda. To saskatu par lielu mīnusu produktīvam darbam. Piemēram, Skolēnu pils folkloras kopai „Kokle” ir atvēlēta sava telpa, kurā uz vietas ir gan mūzikas instrumenti, gan piemērots telpas izkārtojums. „Krullas” tērpu uzglabāšanai ir atvēlēta noliktavas telpa, turpat stāv arī mūzikas instrumenti. Šāds savas telpas trūkums skaidrojams ar milzīgo skolēnu skaitu ( pāri 800 skolēnu) un reālu telpu trūkumu normāla mācību procesa realizēšanai. Salīdzinot ar citiem interešu izglītības virzieniem Kultūru vidusskolā, folklorai atvēlētais stundu apjoms ir līdzvērtīgs ar teātra mākslas pulciņiem, mūzikas pulciņiem ( koris, ansamblis), sporta aktivitātēm un vizuālās mākslas pulciņiem. Tā kā Kultūru vidusskola ir vieta, kurā skolēni apgūst vairākas valodas, tai ir nopietna sadarbība ar blakus esošo Ķīnas vēstniecību ( skolā ir iekārtota Konfūcija klase), tad skolā bieži ierodas ārzemju viesi, un folkloras kopa „Krulla” ik reizi tos sveic ar saviem priekšnesumiem. Folkloras kopa ir pastāvīga skolas pasākumu – Zinību dienas, vecāku kopsapulču, Miķeļdienas tirdziņa, Ziemassvētku un Mātes dienas koncertu, Zvaigžņu stundas ( labāko skolēnu apbalvošanas ceremonija) dalībniece, muzikālo priekšnesumu sniedzēja. Skolas direktore Solveiga Remese intervijas laikā augstu novērtē „Krullas” darbību, īpaši uzsverot Ievas Bērziņas profesionalitāti, pedagoģiskās prasmes, sadarbību ar vecākiem, radošo pieeju, komunikācijas prasmes, spēju piesaistīt aizvien jaunus dalībniekus, iesaisti projektos, entuziasmu un organizatoriskās spējas. Tādas personības kā Ieva Bērziņa ir ļoti ērtas skolai, jo viņa pati tiek galā ar jebkuru jautājumu, atrisina problēmsituācijas, meklē radošus veidus tērpu, instrumentu iegādei, daudz dara ārpus apmaksātā darba laika. Skola ir vide ar pamatfunkciju – mācības, un lai kopas dalībniekus aizvestu uz koncertu, pasākumu, festivālu, skatēm, muzeju apmeklējumam ārpus skolas, jāveic vesela virkne darbību – saskaņojumi ar administrāciju, mācību pārzini, ēdnīcas vadītāju, klašu audzinātājiem, vecākiem. Informācija par katra skolēna darbu arī interešu izglītībā jāievada e klases žurnālā, jāsastāda mācību/ tematiskie plāni, jānodod atskaites par semestri, gadu. Šīs darbības prasa milzīgu laika patēriņu, līdz ar to šis darbs netiek apmaksāts, un tā ir vispārēja problēma izglītības sistēmā Latvijā. Skolas vidē aizliegts vākt jebkādus finansu līdzekļus, taču tie ir nepieciešami ikvienai darbībai – transportam, tērpu, instrumentu iegādei, aktivitāšu ārpus skolas apmeklējumiem – ieejas biļetēm, dalības maksām. Te nostrādā Ievas Bērziņas personības spēks un spēja sadarboties ar vecākiem, kā arī prasme projektu rakstīšanā finansu piesaistei. Tā kā folkloras kopas nodarbības notiek pēc mācību stundām, tad piesaistošajam faktoram jābūt ļoti spēcīgam, lai bērni nedotos mājās, bet paliktu, iesaistītos un piedalītos. Ārpusskolas aktivitāšu piedāvājums Rīgā ir milzīgs, tomēr vairāk kā 60 bērnu Kultūru vidusskolā pēc stundām izvēlas nodarboties ar folkloru. Kur slēpjas tāda apmeklējuma fenomens? Paši dalībnieki atzīst, ka nāk tieši tādēļ, ka strādā skolotāja Ieva. „Ja skolotāja vadītu ķīmijas pulciņu, arī tad bērni nāktu, jo viņa ir kā magnēts, pie kura var pielipt un nelaisties vaļā”, sarunā atklāj „Krullas” audzēkņu vecāki. Kā citi iemesli dalībai kopā tiek minēta iespēja iegūt jaunus draugus, iepazīt dažādas vietas Latvijā, doties uz festivāliem, piedalīties Dziesmu svētkos, iepazīt latviskās tradīcijas, lietderīgi pavadīt laiku. Skolēni novērtē skolotājas Ievas labvēlīgo, tomēr prasīgo attieksmi, atzīstot, ka skolotāja ļoti iedziļinās savā darbā, spēj aizraut viņus, izskaidro dziesmu saturu, ved uz daudzveidīgiem pasākumiem ārpus skolas, iesaista vecākus, kas bērniem ļoti patīkot. Kopas dalībnieku vecāki visaugstāk vērtē Ievas Bērziņas personību, izsakoties par viņu kā īpaši aizrautīgu, entuziasma pilnu, profesionālu, daudzpusīgu, uz procesu orientētu, spēcīgu pedagogu. Bērnu iegūtās zināšanas par folkloras tradīcijām tiek ieviestas arī ģimenes dzīvē, jo bērni mājās daudz stāsta par to, ko uzzinājuši no skolotājas, muzicē un dzied. Ieva iesaista vecākus Bluķa vilkšanā Ziemassvētkos, Lieldienu norisēs, Saulgriežu un Mārtiņdienas pasākumos, kopīgi tiek izgatavotas maskas. Vecāki labprāt atbalsta savus bērnus arī finansiāli, pērkot kokles, pastalas, zeķes un citu nepieciešamo, jo saskata jēgu, ievērojot, cik ļoti bērni vēlas piedalīties un iesaistīties. Ir skaidri jūtams, ka šajā skolā izveidota īpaša pasaule, mikrovide, organisms, un kā savā grāmatā „Communities of musical practice” šādu „veidojumu” nosauc tās autore – mūzikas pedagoģe, pirmskolas pedagoģe, lektore, profesore no Īrijas -Alba Kennija ( Ailbhe Kenny) – kopiena. Kennija savu izpētes koncepciju guvusi no CoP teorijas radītājiem- ASV sociālantropoloģes Džīnas Leivas (Jean Lave) un Šveices izglītības teorētiķa Etiena Vengera ( Etienne Wenger), kuri kopienu definē šādi: „Tās ir cilvēku grupas, kam ir kopīgas intereses jomā, kuru tie veic un meklē labāko veidu, kā to mācīties un izpaust” (Kenny, 2016: 11) Kennija pati bērnībā un skolas gados muzicējusi dažādos kolektīvos – koros, ansambļos, drāmas pulciņos, tamdēļ ar aizrautību un interesi apraksta novēroto gan savā muzicēšanas praksē, gan pedagoģiskajā darbā. Viņas interešu lokā ir pētīt, kā formējas un darbojas muzikālas sabiedrības – kopienas. Pētījumā, ko piedāvā autore, skatāma jauna perspektīva par to, kā notiek mūzikas mācīšanās kopienā, kā veidojas attiecības kopienas iekšējā telpā, kā dalībnieki iesaistās kopienas ikdienā, kā veidojas repertuārs un kā notiek kopīga praktizēšana. Kennijas grāmatā pausts vairāku autoru – Kūpmena (Koopman), Leivas (Lave) un Vengera (Wenger) viedoklis, ka zināšanas vislabāk var iegūt autentiskā veidā – piedaloties un esot klāt (Kenny, 2016: 11). Līdzīgi kā Latvijas folkloras jomas speciālisti – Mellēna, Muktupāvels, Reizniece, arī Kennijas grāmatā pausts viedoklis, ka skolas ir kanāli, kas nodrošina pamatus mūzikas izglītībā. Tomēr liela nozīme ir praktizēšanai dzīvē – ārpus skolas. Tieši neformālā izglītošanās ir ļoti svarīga pēc Kennijas uzskatiem. Grāmatā lasāms viedoklis, ka svarīgi procesi kopienas iekšpusē notiek arī katram indivīdam, jo kopīgā procesā ļoti daudz iegūst arī katrs dalībnieks atsevišķi (Kenny, 2016:20) Grāmatas autore izklāsta, cik nozīmīga ir regulāra sastapšanās, veidojot attiecības kopienā, svarīgi ir kopīgi mērķi, pārrunāta, dalīta atbildība (Kenny, 2016:20). Kristofera Smola (Christopher Small) paustais viedoklis ir, ka „lielākais izaicinājums pedagogam ir nevis radīt vairāk profesionālu mūziķu, bet nodrošināt sociālo kontekstu gan formālajā, gan neformālajā saskarsmē, kas var novest pie sabiedrības muzikalizācijas, un tās jēga nav rezultātā, bet gan faktā, ka cilvēki piedalās” ( Kenny, 2016:20) Tiek pausta doma, ka gūstot muzikālo pieredzi skolā, kopienā, rodas ilgtermiņa interese par mūziku. Par šo veikti daudzi pētījumi, kas atspoguļoti grāmatas lappusēs. Izteikta doma muzikālo radošumu, atzīstot, ka radošums nav tikai spēja radīt kaut ko jaunu. Aizvien vairāk termins „radošums” tiek izmantots, lai aprakstītu procesu kopumu, nevis noteiktu produktu vai iznākumu . Grāmatā lasāms, ka radošums notiek saskarsmes procesā starp personu un sociālo kontekstu, un tas ir t.s. situētais radošums (Kenny, 2016:26). Kennijas grāmatā lasāmās atziņas iedvesmo doties kopienā iekšā un apskatīt, kā šie procesi notiek Rīgas Kultūru vidusskolas folkloras kopā ( kopienā) „Krulla”, un kas atbilst CoMP sistēmā pastāvošajiem principiem.
- LAUKA PĒTĪJUMS FOLKLORAS KOPĀ „KRULLA”
Lai izprastu procesus konkrētajā kultūrvidē, jādodas lauka darbā. Etnomuzikologs Timotijs Raiss (Timothy Rice) par šo procesu izsakās sekojoši: „Sarunas ar cilvēkiem notiek paralēli iesaistīšanās procesam mūzikas performancēs. Kā vienu no metodēm etnomuzikologi izmanto laika pavadīšanu kopā ar mūziķiem, uzzinot, kā viņi dzīvo, dodas uz koncertiem, mēģina un uzstājas”. (Rice 2014:34) Dodos laukā iekšā – Rīgas Kultūru vidusskolas modernajos gaiteņos un klasēs, uzreiz sajūtot skolas vidi. Tā rada rāmja un ierobežotības sajūtu, jo pašai ir 32 gadu pieredze izglītības sistēmā, konkrētajā skolā esmu nostrādājusi 5 gadus. Tagad uz šo vidi raugos ar topoša etnomuzikologa acīm. Raiss savā rakstā Conducting research (2014) runā par to, ka etnomuzikologs veic unikālu darbu – lauka pētījumu, lai saprastu, kādas ir konkrētā sociālā notikuma īpatnības. Etnomuzikologs piedalās notikumā, iekļaujas sabiedrībā, novēro, pieraksta, veic ierakstus, intervē mūziķus. Labi zinu „drēbi“ –darba lauku, taču priekšstatus mēģinu nolikt malā, un esmu ziņkārīga un atvērta.
Nodarbības telpā mudž kā bišu stropā. Sanākuši sākumskolas vecumposma audzēkņi, jo tuvojas kārtējais koncerts, un šodien notiek mēģinājums. Rīgas Kultūru vidusskolā folklorai ir svarīga loma. Jo vadītāja Ieva Bērziņa te to uztur dzīvu, aktīvu, un galvenais – vajadzīgu. Kam vajadzīgu? Redzams un sajūtams, ka jaunā paaudze te ieradusies ar prieku un patiesu motivāciju – rūpīgi tiek skaņotas kokles, sagatavotas stabules un skaņurīki. Katrs zina savu vietu, savu uzdevumu. Sākas mēģinājums. Koklē puiši un meitenes, stabulē lielāki un mazāki, dzied pamīšus visi. Ieva spēlē kokli, dzied un vada procesu. Bērnos un jauniešos jūtams miers, rāms plūdums. Ieva pārrunā ar bērniem svarīgas detaļas – kā labāk turēt kokli, lai skaņa plašāka, kā stāvēt, lai labāk sadzirdētu dziedamo, kā sajust kopīgu dziesmas sākumu. Ieva ir spēcīga personība, kas skaidri zina sava darba mērķus. Un viņai patīk tas, ko viņa dara. Un šis darbs, kā izskatās, ir viņai vajadzīgs, jo tas ir tieši tas, ko Ieva labi pieprot. “Krulla” Rīgas Kultūru vidusskolā pastāv jau 17 gadus. Pārtraukuma laikā Ieva atrod laiku īsai sarunai. “Jā, bērni te nāk, un esam pati lielākā kopa Rīgā. Bērni neprasa, kāda tev izglītība, kādi tev papīri vai sertifikāti. Viņi nāk uz personību. Ja viņi jūtas saprasti, vajadzīgi, piederīgi, tad ir prieks un jēga darboties”. Te izskan atslēgas vārds “jēga”, kas ir ļoti svarīgs un aktuāls izglītībā. Ilgstoši mūsu izglītības sistēma veidota tā, ka bērni skolās mācās “par dabu” nevis no dabas, “par attiecībām” nevis no attiecībām, utt. , kaut arī jaunā izglītības programma paredz jaunas, kompetencēs balstītas pieejas. „Šeit, folkloras kopā, izdziedot vienu dziesmu, var atklāt veselu pasauli. Izzināt, kas ir ģimenes hierarhija, kādas ir vērtības tajā, kādi darbi tikuši darīti, kādi notikumi bijuši svarīgi. Ja ieklausās, vaicā un pauž ziņkāri”, stāsta Ieva Bērziņa. Vērojot mēģinājuma procesu, tas tiešām jūtams. Ieva mudina uz zinātkāri, un pati rīkojas, mudina, iedrošina bērnus jautāt, izprast. Viņa strādā arī Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā par muzejpedagoģi, ir apguvusi divas studiju programmas Latvijas Universitātē – psiholoģiju un filozofiju. Sešpadsmit gadu vecumā aizgājusi uz Danču vakaru Latviešu Biedrībā, kur iepazinusies ar savu vīru Ansi Ataolu Bērziņu. Tā sācies Ievas ceļš folklorā. Ar vīru nodibinājuši ansambli “Maskačkas spēlmaņi” un kopā muzicējuši. Studiju laikā ņēmusi C studiju programmu un mācījusies pie Valda Muktupāvela, Janīnas Kursītes, un kāri tvērusi zinātnisko informāciju. Apgūta arī programma LNKC Folkloras skolā. Septiņpadsmit darba gadu prakse un pedagoģijas kvalifikācija neskaitāmos kursos ļauj Ievai šodien būt tai, kas viņa ir un pieskarties tik daudzu bērnu dvēselēm ar patiesu kompetenci.“Bērni, atnākot uz skolu, nezina pilnīgi neko. Labākajā gadījumā “Kur tu teci, gailīti” vienu pantiņu, “Seši mazi bundzinieki” vienu pantiņu. Bet kas ir gailītis, kas ir bundzinieks – to nezina, pat nenojauš. Dzīvniekus nepazīst, lielākajai daļai nav krustmātes, krustēvu. Un pats bēdīgākais, ka bērni nedara nekādus darbus. „Kas ir- „slaucīt istabiņu?”, vaicā 2.klases meitenīte, piebilstot, ka viņas ģimenē to dara I – robots. Vārdi “maltuve”, “rija”, “kulšana”, “vērpšana” – pilnīgi svešvārdi! Te arī slēpjas pats lielākais darbs – skaidrot, rādīt, vest uz Brīvdabas muzeju. Kaut desmit, kaut piecdesmit reizes!” Pēc pārtraukuma nodarbība turpinās, un bērni iziet dažas rotaļas. Viņi ir aizrautīgi, kopā darbojas gan lielāki, gan mazāki, nešķirojot, kuram tiks dota roka, ar kuru tiks stāvēts pārī. Jūtams, ka rotaļās iets daudzkārt, bērni zina tekstu un darbības, un iesaiste procesā ir pilnvērtīga. Rotaļās bērni tiešām rotaļājas. Redzu uz Ievas galda Melngaiļa dziesmu krājumu. Ieva jau paspējusi palepoties, ka šo izdevies iegūt par labu naudu, un grāmata nu ir viņas īpašums. “Krullas” dziedājums ir labskanīgs, lielākoties skanot vokālam unisonam un divbalsībai, ko veido Ieva, dažiem bērniem pievienojoties. Instrumentu aranžijas arī pašas veidotas, vienkāršas, piemērotas izpildītāju vecumam un spējām. Ieva izvēloties melodijas, kas uzrunājot pašu un sajūtot, kas būs piemērots viņas audzēkņiem, izmantojot viņu spēju robežas. Ieva pati piemeklē tekstus no Dainu krājumiem, atrodot sižetiski un tematiski atbilstošākos. Novēroju, ka dziedāšana notiek ansambļa muzicēšanas veidā – uzsāk visi kopā, pēc vadītājas dota signāla – mājiena ar galvu. Muzicēšana ansambļa manierē nav balstīta tradīcijā, bet ir jaunievedums, sākoties Folkloras kustībai Latvijā 20.gs.80.gados. Ansambļa skanējuma īpatnības lekcijā topošajiem etnomuzikologiem JVLMA (16.04.2019) pauž etnomuzikologs Mārtiņš Boiko: „Ansamblis ir dziedātāju kopa – vairāk vai mazāk stabila vienība. Intonēšana šeit kļūst izlīdzinātāka, balsis sāk skanēt vienādi. Tiek zaudēta savas unikālās balss krāsainība. Kad tradīcija bija dzīva, vitāla, pilnasinīga, tad tas neveidojās. Cilvēki, kas sanāca kopa, piemēram kāzās – dziedāja kopā, taču šādā sastāvā vairs nesatikās. Citā situācijā atkal satikās citi cilvēki.” „Krullas” skanējums tiešām ir izlīdzināts, neizdaloties kādai īpašai balsij. Var just, ka šādi muzicējot bērni jūtas drošāk. Protams, var ievērot tos, kuri dzied ar pārliecību un tos, kuri nezina tekstu vai nejūtas droši. Mūsdienu situācija ieviesusi savas korekcijas arī kokles spēles manierē. Kokle pamatā ir solo instruments, taču tagad tiek spēlēti vairāki instrumenti kopā. Pie jaunievedumiem uzskaitāms arī veids kokles pavadījumā dziedāt dziesmas. Kokle ir instruments, kas tradīcijā skatāms kā vīriešu instruments. Tagad kokles ir rokās lielākajai daļai meiteņu. Tomēr “Krullā” koklē arī puisis.
“Repertuāra veidošana prasa milzīgu laiku. Ir dziesmas, kas sākušas iedzīvoties tikai pēc laika, ir tādas, kas “paņem” uzreiz. Ir skrupulozi jāmeklē internetvietnē www.dainuskapis.lv, jāizlasa visi Dainu sējumi. No šodienas viedokļa ir grūti skatīt dainu saturu, attīstīt domu konceptus. Ir daudz jāzina, jālasa, jāiedziļinās, jāsalīdzina, jāpēta. Mana Bībele ir garamantas.lv “, stāsta Ieva Bērziņa. Klausoties “Krullu”, nepamet sajūta, ka te tomēr tiek dziedāts pa īstam. Te negatavojas koncerta priekšnesumam, lai priekšniecībai vai mammām un tētiem patiktu. Šis izklausās kā pārmantojamība. Jēgpilna darbošanās, jēgpilns izpildījums. Instrumentu spēle dabiska, nesarežģīta, labskanīga. Ieva apstiprina, ka jēgpilnā darbošanās ir pamatīga ikdienas darba rezultāts. “Vasaras nometnēs sēžamies pie galda dziedot “Velc, Laimiņa, zelta krustu”, izjūtam, kā tas ir sadzīvē. Kurš sagādās malciņu, kad pirts jākurina? Kā tā malciņa rodas? To var izzināt, tikai esot reālajā vidē.”Vērojot bērnus dziedam, piedomāju – cik jauki būtu, ja arī bērnu ģimenes, mammas, tēti, vecvecāki te kopā dziedātu. Senākos laikos taču nebija tādu “bērnu kolektīvu”, dzīvoja un dziedāja, rotaļās gāja taču visi kopā! Un Ieva aicina līdzdarboties arī vecākus. Piemēram, Bluķa vakarā, Meteņos, Jāņos tiek aicinātas piedalīties arī kopas dalībnieku ģimenes. Ieva mūsdienu bērnu kolektīvu būšanu nosauc par pataloģiju. “Vilciens diemžēl aizbraucis. Sabiedrība ir tāda, kāda tā ir. Bērnudārzi pārņēmuši ģimenes lomu, un tāda tagad ir tradīcija. Tas nav ne labi, ne slikti. Bet ir tā, kā ir.”Bērnu folkloras ansambļa dalībnieki savas iegūtās prasmes, dziesmas un rotaļas aiznes uz mājām, uz ģimenēm. Lielajā intervijā Ieva pauž milzu aizrautību par savu darbu – stāsta par projektiem, kurus pati rakstījusi un kurus rakstījusi bērnu vietā, lai tikai iegūtu līdzekļus instrumentu vai tērpu iegādei.”Skolā nav nekā- nav pat šķēres! Visu gādāju pati. Varbūt, ka neprotu paprasīt”, stāsta Ieva. Toties viņai ir pašvērtējums, un viņa sauc sevi par Meistaru, paužot domu: „Bērniem ir jāiet pie Meistara un jāmācās kā mācekļiem. Es savus audzēkņus cienu, izprotu viņu vajadzības, dalos ar viņiem savā aizrautīgumā. Vedu uz teātriem, filmām, izstādēm, koncertiem. Tikko bijām uz kāzu tradīciju koncertu „Dailē”. Un vecāki atbalsta šo.” Koncertsituācijā Ķīpsalas hallē 28.maijā „Krulla” izdzied programmu par bišu tēmu, jo tieši tāda ir šā gada festivāla „Pulkā eimu, pulkā teku” tēma. Ieva programmu sastādījusi tā, lai performancē pusstundas garumā dziesmas mītos ar stāstījumu par bišu dzīvi ( skat.pielikumā). Šādā veidā bērni uzzina vēl vairāk informācijas, un tā ir tiešām laba pedagoģiska prakse. Runājot par repertuāru, Ieva saka, ka bērnu pieredzēs nav skaņu ainavas. No ģimenēs dzirdētā bērni prot tikai „Daudz baltu dieniņu”. Arī pašai Ievai kā pilsētniecei trūkstot „ar mātes pienu iezīstās” skaņu gleznas, piemēram ganu gavilēšana vai tolku dziesmas. Pati jūtas spēcīga, izpildot un mācot garās dziesmas, ziņģes, „Ko dzied skolā, to zina tauta”, atzīst Ieva Bērziņa, ka bērniem pamatskolā jāuzzina informācijas blāķis, un tikai tie, kas nodarbojas ar folkloru, spēj veidot pamatīgāku izpratni par šo jomu. Vērojot gatavošanos koncertam, redzu, ka „Krullas” dalībnieki zina, kā jāsagatavojas un jānoskaņojas. Jūtams kopienas gars, sadarbība, robežas. Vēroju, kā bērni viens otram palīdz piespraust saktiņas, pīt bizes. Sajūtams, ka bērni paļaujas uz savu vadītāju, seko viņas norādēm, zina savas vietas. Koncerta laikā no bērniem staro rāms plūdums, repertuāru zina pilnīgi visi. Tie, kas konkrēto dziesmu nedzied, pārliecinoši klusē. „Krullas” darbībā tiešām atspoguļojas labākie kopienas darbības principi – kopīga darbošanās, kopīgi mērķi, savstarpējas attiecības, savi rituāli, kopīga kopienas dzīve, notikumi, jaunrade, pašizpausme. Ieva atzīst, ka laukos ar bērniem vieglāk sarunāties par dziesmu saturu – viņi vairāk vai mazāk zina, kas ir rudzītis, miezītis, gotiņa. Toties šiem bērniem ir vairāk sociālu problēmu. Savukārt pilsētas bērni esot daudz apķērīgāki, atraisītāki. Prasmes, kuras bija nepieciešamas bērniem senāk, mūsdienās vairs nav nepieciešamas, tomēr Ieva domā, ka tradicionālās kultūras izzināšana ikvienam paver plašāku redzesloku, savādāku skatu uz dzīvi.
Ko šai kopienā iegūst indivīds? Stāsta deviņgadīgās Helmas mamma Līga Križeviča: “Man patīk tādēļ, ka Helmai patīk. Esam ģimene, ka folkloras tradīcijas nav svešas. Jūtu, cik bagāts kļuvis Helmas dziesmu krājums, viņa zina rotaļas un spoku stāstus. Ir lieliski, ka skolā var tādas lietas apgūt.” Križeviča sarunā atklāj, ka Helmai darboties folkloras kopā, piedalīties gadskārtu svētkos ir organisks process – svētki svinēti viņas un vīra vecvecāku, vecāku ģimenēs, gan pašu ģimenē šobrīd. Helmas pasaules uztveri veidojuši dzimtas stāsti, kas ik gadu tiek stāstīti plašajos dzimtas saietos, kur satiekas ap 150 cilvēku. Šai ģimenē ir izpētīts dzimtas koks, un tas veikts līdz pat sestajai paaudzei. Helma tos redz un dzird kopš mazotnes. Tas, ko Helma dara folkloras kopā, ir tas pats, ko Helma dara ģimenē, ģimenes un kopas kopienai vienai otru papildinot. Helma ir pasākuma „Pulkā eimu, pulkā teku” Stāstnieku konkursa uzvarētāja, un mamma atklāj, ka Helma lasa daudz grāmatu, apmeklē visus „Krullas” mēģinājumus un organizētos sarīkojumus. Šī darba autorei vairakkārt nācies satikties ar mazo Helmu. Spilgtāk palicis atmiņā 2017. gada Ziemassvētku vakars, kad Helma spēj novadīt vismaz 6 rotaļas, prot izstāstīt ticējumus, uzdot mīklas, aprakstīt savu masku – Budēli, vakara gaitā to nest un iejusties lomā, spēj komunicēt ar svētku dalībniekiem – ap trīsdesmit cilvēku lielu pulku. Vadot rotaļas, Helma uzsver, ka skolotāja Ieva „Krullā” stāstījusi, kā rotaļa ejama, kāds teksts dziedams. Neiztrūkst humors un veselīga pašapziņa. Pati Helma priecājas par dziesmu “Ai, nama māmīna”, kas esot enerģiska. Bet vislabāk patīkot tās pārdomīgās, mierīgās, jo tad varot padomāt par ģimeni.
Atgriežoties pie „Krullas” darbības izpētes, secinu, ka sava vieta šeit ir patriotiskajai audzināšanai, vērtībizglītībai. Ieva atbild, ka svarīga ir tā pasaule, par kuru runāts konkrētajā dziesmā. Pa savam skaidrojot un iepazīstot, šodien, šeit un tagad. Senāk, pasakot “Ja nedosi pienu, sieru, paliks govis ālavās”, patiesi tas varēja notikt. “No šodienas viedokļa esam romantizējuši dziesmu saturu. Cik ilgi svinēja krustabas? Realitātē – tik ilgi, kamēr beidzās šņabis. Cilvēki dažādi bijuši visos laikos – kādam garīgās lietas tuvākas, kādam ne.” Ievai ir savs viedoklis arī par tā saucamo “spēka dziesmu” dziedāšanu: “Spēka dziesmu dziedātāji savairojušies, jo dzīve viegla šodien. Kad maize bija jācep vai labība jānovāc, citi meldiņi skanēja, citas domas tajos.” Ieva ir kompetenta, zinoša, varoša un daroša. Viņa vada arī fokloras kopu “Ciguzis” Bērnu un jauniešu centrā “Laimīte” un folkloras kopu “Zvīgzna” centrā “Ritums”. Ievas darba augļi atspoguļojas arī folkloras kopu skatēs, kurās allaž labi rezultāti. “Pirmos trīs gadus, kad bērns iepazīstas ar folkloras vidi, skates būtu aizliedzamas. Virsuzdevums ir iedot izpratni par to, ko dara, par dziesmām, repertuāru, iemīlināt uz procesu. Un normāls vadītājs zina savas kļūdas, viņam tās ar pirkstu nav jānorāda. Skolas vidē ansamblī uzņemu visus bērnus, te nav izlase ar vokāli spēcīgākajiem vai talantīgākajiem. Skates ir labas no tāda viedokļa, ka var satikties ar kolēģiem, sajust temperatūru, kas valda,” stāsta Ieva. Vadītāja – pedagoga harizmai un darba ētikai ir milzīga nozīme jebkura kolektīva vadīšanā. Ievas Bērziņas kolektīvs (tādu terminu mūsdienu situācijā ir pierasts lietot) ir skanīgs, repertuārs un labskanīgums, un tas motivē tā dalībniekus darboties. Tāda ir šodienas tradīcija. Tomēr vislielākā nozīme ir izpratnes radīšanai, ar ko arī nodarbojas Ieva. Profesionāla pieeja, smalka ētika, dzīvelīgums un enerģija, mērķtiecība un iekšējs spēks. Mēģinājums beidzas, bērni sakārto telpu, saliek vienuviet instrumentus. Kokles iegādātas par projekta naudu, dažas ir pašu veidotas, dažas ir Ievas personīgais īpašums. Vairāki bērni pēc nodarbības apķeras skolotājai, sakot “Čau, Ieva!”, kas liek noprast, ka attiecības ir kļuvušas ciešas, tuvas, cilvēciskas. Tomēr jūtams, ka robežas attiecībās tiek ieturētas. Ieva ņem savas grāmatas un dodas uz nākamo mēģinājumu. Valsts izglītības un kultūrpolitika diemžēl nerada iespēju folkloras kopas vai kāda cita interešu izglītības pulciņa vadītājam strādāt tikai ar vienu kolektīvu, jo samaksa par darbu ir gaužām niecīga.
Par savu bērnu lielisko pieredzi folkloras kopā „Krulla” sarunā pēc 28. aprīļa koncerta Ķīpsalas hallē sarunai laiku atvēl dalībnieku vecāki, uzsverot, ka ģimeņu ieguvums ir liels. Vispirms – ģimenes tiekot disciplinētas. Bērni vēlas svinēt tradicionālos svētkus, un iesaista ģimenes locekļus kopīgā svētku gaidīšanā, norisē. Bieži svētki tiekot svinēti, dalībniekiem un ģimenēm esot kopā. Tie ir Mārtiņi, Ziemassvētki, Meteņi, Lieldienas, Jāņi. Mājās tiekot muzicēts – spēlētas kokles, stabules, arī kopīgi dziedāts. Iesaistīti tiek arī bērnu draugi, kuri kopas procesā ikdienā nepiedalās. Kopīgi darbojoties, arī mammas vēlas sev iegādāties tautastērpu, neviļus pārņem interese un vēlme svētkus svinēt savādāk. Uz jautājumu, vai folklora būtu jāmāca pilnīgi visiem, izskan dažādas atbildes, paužot domu, ka ne visus tas var interesēt, arī viedokli, ka trūkst zinošu un erudītu pedagogu. Tomēr vecāki atzīst, ka tieši sākumskolas posmā būtu ļoti nepieciešams mācīt folkloru un veidot lielāku izpratni par to. Te lieti iederas folkloristes Ilgas Reiznieces doma: „Tradicionālo kultūru no „normālas skolas pašdarbības” atšķir tas, ka tajā visi ir dalībnieki. Nav skatītāju, klausītāju no vienas un izpildītāju, mākslinieku no otras puses! Visi kopā piedzīvo, svin, dzied, danco bez dalījuma skatītājos un izpildītājos, kas raksturīgs mūsdienu kultūrai. Tradicionālajā kultūrā visi var visu. Tas ir visdemokrātiskākais veids, kā pašizteikties un kā veidot saskarsmi ar līdzcilvēkiem. Tradicionālajā kultūrā katram atradīsies sava vieta.” (Reizniece, 2006: 5) „Krullas” dalībnieki apstiprina šo domu. „Man te ļauj lēnām mācīties spēlēt, nav kā mūzikas skolā, kur uzreiz atprasa. Tas man nepatīk. Spēlēju kopā ar tēti. Viņš- ģitāru, es stabuli” ( Arnita, 17 g.). „Te, „Krullā” ir mani domubiedri, mēs labi satiekam. Patīk, ka aizbraucam pie citiem un kopā dziedam, un uzreiz rodas draugi” ( Anžela, 15 g.). „Parastajās mūzikas stundās tikai stāsta, bet te mēs darām, un skolotāja paskaidro, kāpēc.” (Grieta, 13 g.). „Folklorā es iemācos būt drošāka arī dzīvē” ( Elza, 12 g.). „Man patīk satikties ar lielajiem folkloristiem „Vilcenēm”, „Vilkiem”! Un galvenais – folklora nav tizla!” ( Ambera, 16 g.)
SECINĀJUMI. SKATS UZ NĀKOTNI
Folkloras kopa „Krulla” IR unikāla kopiena ar fokusu uz tradicionālās kultūras izzināšanu. Tās dalībnieki jūtas piederīgi, tos vieno kopīgas intereses, vērtības, vajadzības, tajā funkcionē kopīgi mērķi, tajā zina un ievēro iekšējās un ārējās normas, tā piepilda indivīda vajadzības. Kopa izglīto, ierosina, veicina jaunradi, ļauj tās dalībniekiem atraisīt kreativitāti
Runājot par skatu uz nākotni, jāvelk paralēles – kas tad skolēnus sagaida „parastajās” mūzikas stundās? Analizējot intervijā ar programmas „Skola 2030” vecāko eksperti jomā „Kultūras izpratne un pašizpausme mākslā” dzirdēto, jāsecina, ka lielas izmaiņas turpmāk nav paredzētas – sākumskolas un pamatskolas periodā mūzikas stundās skolēniem tiks piedāvāts vispārējs ieskats skaņu pasaulē, iesaistot izziņu par gadskārtām, atsevišķiem tautasdziesmu žanriem. Vērtīga varētu būt starppriekšmetu saikne, kad par kādu no tradīcijām plānots apgūt paralēli vairākos priekšmetos. Vai izpratne par autentisko tradicionālajā kultūrā tiks izveidota 10. klases skolēnam, kam tik nozīmīgajos sākumskolas un pamatskolas izpratnes veidošanās vecumposmos atklāta daudzveidīga kokteiļveida informācija, neizdalot tradicionālo mūziku, deju, ornamentu, mutvārdu daiļradi kā īpašu fenomenu, rādīs laiks. Eklektiska pieeja, kad jūtams viengabalainības trūkums, dažādu stilu formāls mehānisks savienojums, izglītības sistēmā būtu jāmaina. Jo atbildība ir milzīga šajā procesā – nodot zināšanas saviem audzēkņiem.
NOBEIGUMS
Šī darba rakstīšana man sagādājusi lielu gandarījumu. Vispirms jau tamdēļ, ka līdzīgi kā Alba Kennija, arī es esmu pieredzējusi pedagoģe, lektore, praktiķe, psiholoģe un sabiedrības procesu izzinātāja. Jautājumi, kas skarti šai darbā ir ar nākotnes perspektīvu – kādu sēklu mēs, pedagogi, iesējam savos audzēkņos šodien, tādu ražu novāksim nākotnē mēs visi – sabiedrība kopumā. Svarīga ir jēgpilna pieeja tradicionālās mūzikas mācīšanā, izpratnes veidošanā, patiešām kompetencēs balstīta pieeja. Arī es, līdzīgi kā savā grāmatā viedokli pauž Kennija un citi autori, kā lasām Reiznieces un pārējo autoru darbos, uzskatu, ka jānotiek iesaistes procesam. Sabiedrība „muzikalizēsies”, ja sāksim indivīdu un kopienu apmācību, veidojot saikni starp cilvēkiem, radot piederības sajūtu, iedziļinoties saturā, ne virspusēji, raibā kokteilī piedāvājot „visu”, kas, kā liecina pieredze, var nozīmēt „neko”. Folkloras kopā „Krulla” atklājas patīkama ainava, kas ļauj domāt, ka tās dalībnieki veidojas par cilvēkiem ar izpratni par tradicionālo kultūru, kuri spēs praktiski muzicēt, dziedāt, iet rotaļās, svinēt svētkus.
Literatūras saraksts
Kenny, Ailbhe (2017) Communities of Musical Practice. Routledge
Rice, Timothy (2014) Ethnomusikology A Very Short Introduction. Oxford University Press
Tihovska, Ieva (2016) Īsta čigānu mūzika. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts
Avoti
Bērziņa, Ieva (2019). Intervijas Igetai Gaiķei 16. aprīlī Rīgā, Rīgas Kultūru vidusskolā un 22. aprīlī deju skolā „Dzirnas”, glabājas I. Gaiķes privātarhīvā
Boiko, Mārtiņš (2019). Lekcija etnomuzikologiem JVLMA 16.04., pierakstījusi I. Gaiķe
Krišāne, Inga (2019). Telefonintervija Igetai Gaiķei 24. maijā, glabājas I. Gaiķes privātarhīvā
Križeviča, Līga ( 2019). Intervija Igetai Gaiķei 2. maijā, glabājas I. Gaiķes privātarhīvā.
Mellēna, Māra (2019). Intervija Igetai Gaiķei 17. maijā, Mazajā Ģildē, glabājas I. Gaiķes privātarhīvā
Mellēna, Māra; Spīčs, Ernests; Muktupāvels, Valdis; Irbe, Iveta (2004) Gadskārtu grāmata. Madris
Nelsone, Irēna; Rozenberga, Ligita (1996) Mūzikas mācība 3. klasei.Musica Baltica Ltd
Reizniece, Ilga (2006) Rokasgrāmata folkloras mācīšanā. Zvaigzne ABC
Remese, Solveiga (2019). Intervija Igetai Gaiķei 16. aprīlī, Rīgas Kultūru vidusskolā, glabājas I. Gaiķes privātarhīvā
Stabulniece, Aīda (1997) Mūzikas ābece Zvaigzne ABC
Stabulniece, Aīda (1996) Mūzika 2. klasei Zvaigzne ABC
Stabulniece, Aīda (1995) Mūzika 4. klasei. Zvaigzne ABC
Vilkārse, Ingrīda; Čerpinska, Ieva (2000) Mūzika 1. klasei. Zvaigzne ABC
Vilkārse, Ingrīda; Čerpinska, Ieva (2005) Mūzika 2. klasei.Zvaigzne ABC
Interneta mājaslapa www.rkv.lv
PIELIKUMS
1.Intervija ar VISC Folkloras projektu koordinatori Māru Mellēnu
I.G. Jūs kopā ar domubiedriem jau esat izstrādājuši metodoloģiju t. s. Baltajām stundām vispārizglītojošajās skolās. Kāds iemesls tam, ka tas nav realizējies?
M.M. Baltās stundas kā formālas izglītības jomu nevar pacelt, jo tradicionālā kultūra ir tikai viens no piedāvājumiem. Un visiem mācīt to nevajag, tādēļ, ka tradicionālā kultūra ir kompleksa – tā paredz saziņu ar deju, dziesmu, mutvārdu tradīciju, ornamentu. Tas, kas notiek patreiz, ir mūsdienu cilvēka dialogs ar mantojumu. Tā ir hermanētika – interpretācija. Franču filozofs Pols Rikērs uzsver konfliktu klātbūtni šajā interpretācijas procesā. Kā tos risināt? Galvenais spēlētājs šai laukā ir kopiena.
I.G. No personīgās pieredzes varu teikt, ka tradicionālās mūzikas mācīšana skolās nav pietiekama, tā neveido dziļu izpratni. Kā skolēnu dalība folkloras kopā maina izpratni par tradīciju, jūsuprāt?
M.M. Skaidrs, ka darbojoties folkloras kopās, bērniem veidojas pavisam cita izpratne, jo izziņas process notiek iesaistoties un piedaloties. Un īpaši tas, ko darām festivālā „Pulkā eimu, pulkā teku” iedod plašāku, daudzpusīgāku skatījumu, jo tiek aptvertas daudzās tradicionālās kultūras jomas. Skolās būtu svarīgi lietot jēdzienu „tradicionālā kultūra” nevis, piemēram „tautas mūzika”, jo tas nes līdzi pavisam citu skaņu ainavu, kas ir stipri atšķirīga. Tradicionālā kultūra nozīmē arī noteiktu prasmju un iemaņu komplektu. Te notiek talantu atsijāšanās – ne katrs var no pagales uztaisīt vijoli, ne katrs var būt teicējs vai atlocītājs. Arī interpretācijas iemanās, kas vienmēr ir funkcionālas, nāk caur pieredzi.
I.G. Vai dalība festivālā ir iespējama tikai, izejot cauri skatēm, atlasēm? Vai tas ir labs veids, kā funkcionēt tradicionālajai kultūrai šodien?
M.M. Mums nav skates! Tas ir sarīkojums. Svētki! Un viena no tradicionālās kultūras saglabāšanas formām mūsdienās ir saistīta ar priekšnesuma kultūru, kas nav pretrunā, jo vienmēr ir pastāvējis arī performances moments. Šāds sarīkojums ir prognozējams, tam ir robežas – līdzīgi kā zemniekam līdz noteiktam laikam jānovāc lauks, tā šeit jāparāda savs izdarītais darbs. Te veidojas dialogs starp mazāk zinošo un vairāk zinošo. Bērni tiek audzināti piedzīvojumam, kas ietver sevī arī novērtējumu. Folkloras kopa ir interešu izglītības sastāvdaļa, un viens no tās aspektiem ir Dziesmu svētku tradīcija. Uz svētkiem taču ejam skaisti saposušies, sagatavojušies. Tādēļ likumsakarīgi ir sniegt novērtējumu padarītam darbam.
I.G. Kāda uz pārējo bērnu folkloras kopu fona izskatās „Krulla”?
„Krulla” ir kopiena, kas veido savu kultūrtelpu, un veiksme ir tā, ka tajā darbojas bērni ar zināmu starpkultūru apvārsni. „Krulla” ir laba folkloras kopa ar tendenci uz izcilību. Grūtības slēpjas apstāklī, ka kopa darbojas pilsētvidē, kur nav pārmantojamu tradīciju. Līdz ar to ir jāatrod sava stilistika, savs skanējums. Lielu ieguldījumu tajā, kāda šobrīd izskatās „Krulla” ir devusi vadītāja Ieva Bērziņa, kas ar patiesu aizrautību un entuziasmu darbojas. Nav viegls darbs iekļauties atvēlētajās mācību stundās, jo daudz laika no pedagoga prasa darbošanās arhīvā, materiālu apkopošana, gatavošanās. Ievai Bērziņai izdodas veidot kopu ar savu skanējumu, savu izteiksmes veidu.
- Intervija ar programmas „Skola 2030” vecāko eksperti mācību jomā „Kultūras izpratne un pašizpausme mākslā” Ingu Krišāni.
I.G. Vai jaunajā mācību programmā plānots atvēlēt vairāk mācību vielas par tradicionālo kultūru?
I.K. Plānojam pastiprināti latviskās tradīcijas izziņu veltīt pirmsskolas vecumposma audzēkņiem, piedāvājot rotaļas, dziesmas. Autentiskuma jēdzienu skolēniem piedāvājam izprast 10.klasē. Sākumskolā un pamatskolā skolēniem jāapgūst, kas ir skaņa, skaniskā pasaule apkārt. Plānojam sākumskolas programmas veidot, sabalsansējot valodu, mūziku, sociālās zinības – pedagogu savstarpējā sadarbībā.
I.G. Kā tas izpaudīsies praksē?
I.K. Ja tematika skars, piemēram ķekatu dziesmas, tad mākslas stundās skolēni izgatavos maskas, valodas stundās runās par ķekatu tradīcijām, mūzikas stundās ies rotaļās un dziedās, tādējādi rodot kopainu par konkrēto tradīciju. Gribam ieviest gadskārtu ieražas mācību procesā, lai nebūtu tā, ka, piemēram Miķeļdienas tirdziņi kļuvuši par tādu kā biznesa pasākumu, bet lai tas kļūtu par mācību procesa notikumu.
I.G. Vai veidot izpratni par tradīcijas autentiskumu tikai vidusskolas posmā jūsuprāt nav par vēlu?
I.K. Mūsu eksperti secinājuši, ka sākumskolā skolēniem jāsajūt skaniskā psaule, jāizzina skaņas īpašības, jāspēj ar skaņu palīdzību atdarināt savas emocijas un jāspēj izprast, kā caur skaņām var izzināt Latviju. Sākot no 4.klases jau var iepazīt mājas muzicēšanas tradīcijas, šūpuļdziesmas. Tālākajā pamatskolas periodā jau var izzināt dažādus mākslas veidus, attīstīt savas prasmes. Un tad 10. klasē iegūtās zināšanas salīdzināt un analizēt. Un šeit jau veidot skolēnos sapratni, kas ir autentisks un kas nav.
I.G. Kas ir eksperti, kas veido tradicionālās kultūras mācību programmu?
I.K. Tie ir Ilze Vilde, Irēna Nelsone, Agnese Fjodorova, Inta Jodiņa, Edgars Vītols un citi. Tiek rīkotas diskusijas, apspriedes, pilotprojekti, iesaistot, piemēram Nacionālo Kultūras centru.
I.G. Kādēļ netiek izmantoti jau iepriekš jomas speciālistu izstrādātie materiāli – Gadskārtu grāmata un Balto stundu tematika?
I.K. Diemžēl par tādiem materiāliem man nav informācijas.